Ūdens Latvijā
Šeit vari ievadīt paskaidrojošu tekstu.

Juris Urtans

ZEMGALES SAKRĀLIE ŪDEŅI

Kopsavilkums

Rituālās vietas, kas ir saistītas ar ūdeņiem, Zemgalē ir reģistrētas diezgan lielā skaitā. Dabas objekti, kurus veido ūdens, nav ilglaicīgi, jo tie laika gaitā pārveidojas. Arī robeža starp šiem ob­jektiem var būt visai nenoteikta. Eiropā ūdens kultam ir veltīti plaši apkopojoši pētījumi; par
Latviju šādu pētījumu skaits ir visai ierobežots. Izvērtējot dažādo materiālu par Zemgales sa­krālajiem ūdeņiem, tos var iedalīt šādi: 1) avoti; 2) upes un ūdensteces; 3) ezeri un 4) purvi, akači un  ūdensbedres. Avoti. Kulta avoti ir plaši izplatīti visā Eiropā; to izpētei un interpretācijai ir veltīti daudzi apko­pojoši pētījumi. Visumā kulta avotu izmantošana galvenokārt ir bijusi saistīta ar to ūdens lietošanu ārstniecībā. Patlaban Latvijā zināms ap 100 kulta avotu, kuriem piedēvētas dziednieciskās īpašības un kuru ūdens izmantošana saistījusies ar noteiktiem ritiem. Zemgalē kā kulta avoti identificējami četri ob­jekti, no tiem trijiem piedēvētas ārstnieciskās īpašī­bas un pateicībā avotā ziedots. Vēl par trijiem avo­tiem ir tikai nedrošas liecības, kas ļauj tos uzskatīt par kulta avotiem tikai nosacīti. Pazīstamākais Zem­
gales veselības avots ir Bārbeles sēravots, kas kā ārst­niecības vieta rakstītajos avotos minēts jau kopš 18. gs. pirmās puses. Pēdējos gados dziednieciskās īpašības tiek piedēvētas ari Vītiņu Karaļavotam,
tomēr pārliecinošas agrāku laiku liecības par šī avo­ta dziedniecisko izmantošanu nav zināmas. Spriežot  pēc kulta avotu izvietojuma, tie lielākoties atrodas Zemgales nomalēs tās austrumu un rietumu daļā.
Šķiet, ka avotu kults Zemgalē nav bijis pārāk iz­platīts vai arī vēlāko laiku zemes lauksaimnieciskās izmantošanas rezultātā avoti ir iznīcināti un zudusi ne tikai to vieta, bet ari atmiņas par avotu izman­tošanas tradīcijām. Ezeri un ūdenstilpes. Ari par ezeriem un ūdenstilpēm kā sakrālajām vietām Zemgalē ziņu nav daudz - galvenokārt šīs vietas izdalītas kā iespēja­mās sakrālās vietas pēc raksturīgiem vietvārdiem un
teikām. Par ūdenstilpi tiek uzskatīta mākslīgi veido­ ta ūdenskrātuve. Atšķirībā no avotiem ezeri ir lielā­ki dabas veidojumi, tie ir vairāk saglabājušies, un, ja ari ezers ir izsīcis, tad tomēr tā vieta ir zināma.
Kopumā Zemgalē kā iespējamās rituālās vietas iden­tificēti 13 ezeri un ūdenstilpes. Vairāk liecību par ezeru kā rituālo vietu ir par Auru Jodēnu ezeru un Zvārdes Svētaiņu ezeru, savukārt Zebrenes Svētes
ezers atrodas līdzās Zebrenes Elku kalnam un Elku purvam, tāpēc tā nosaukuma izcelsme varētu būt skaidrojama ar ietekmi no līdzās esošās plaši pazīsta­ mās kulta vietas. Liela daļa sakrālo ezeru iekļaujas
Velna vietu aplocē (Skaistkalnes Melnezers, Ukruezers, Lestenes jeb Pālansu ezers, dīķis pie Lielplatones Briedēs mājām u.c). Iespējams, ka Velna ezer­iem varētu būt pieskaitāms ari Auru Jodēnu ezers. Ar
sakralitāti saistītie Zemgales ezeri ir dažāda lieluma, lai gan vairāk ir nelielu, aizaugušu ūdenstilpju, ku­ras ietveras Velna vietu aplocē. Ar sakralitāti saistītie ezeri vairāk atrodas Zemgales rietumu daļā. Purvi kā sakrālās vietas nodalāmi tikai pēc tei­kām vai vietvārdiem. Lielākā daļa jeb 11 no 15  Zemgales purviem iekļaujas Velna vietu aplocē. Diezgan grūti vai reizēm pat neiespējami ir no­dalīt purvus no aizaugušiem ezeriem un dīķiem, kuri lielākoties ir ari saistīti ar Velna darbošanos.
Vairākos gadījumos, kad purvu vietas nav droši lokalizētas, ir iespējams, ka ziņas par vienu un to pašu vietu nāk no dažādiem avotiem. Sakrālie purvi  bieži  raksturoti  kā  akači,  neaizaugošas
ūdensbedres, dīķi, dūkstis un tamlīdzīgi. Var sa­prast, ka šīs dūkstis nav bijušas lielas, tomēr reāli neviena no tām nav tuvāk pētīta. Vilinoši būtu
saistīt Zemgales eventuālos sakrālos purvus ar Skandināvijā plaši zināmajiem un pētītajiem pur­vu ziedojumiem, tomēr šāda veida liecību par Zemgales purviem nav. Purvi parasti atrodas arī atstatāk  no  lauksaimnieciski  izmantojamām zemēm. Ar noteiktu sakrālu zemtekstu ir saistīti divi Kokmuižas depozīti, kas atrasti zemā, mitrā vietā Incēnu un Meža kalna pilskalnu pakājē. Latvijas depozītu pētnieks V. Urtāns abus Kok­muižas atradumus uzskatīja par sakrāliem depozī­tiem, kam varēja būt votīva nozīme, piemēram, pateicībā par uzvaru kaujā. Zīmīgi ir tas, ka abi Kokmuižas depozīti noglabāti purvainā vietā, un iespējams, ka ne tikai pašiem depozītiem, bet ari purvainajai vietai, kurā tie noglabāti, varēja būt sakrāls raksturs. Ūdensteces. Zemgalē uzskaitītas 17 ūdensteces, kas būtu saistāmas ar sakralitāti vai senajām kulta
aktivitātēm. Visos gadījumos uz ūdensteces sakrālo raksturu norāda tās nosaukums, bet konkrētu arheo­loģisko, folkloras vai rakstīto avotu ziņu nav daudz Ūdensteču nosaukumi, kas norāda uz to iespējamo
sakrālo  nozīmi,  ir  saistīti  ar  vārdiem  "svēts" (5 ūdensteces), "velns" vai "vels" (3 ūdensteces), "Jā­nis" (3 ūdensteces), "pērkons" (2 ūdensteces), "sau­le" (2 ūdensteces) un "elle" (2 ūdensteces). Šo ūden­
steču vairāk ir Zemgales rietumu daļā. Pārliecinošāk par sakrālo raksturu liecina ūdensteču nosaukums, kas saistīts ar vārdu "svēts", lai gan vietvārdu pētnieki iz­teikuši apsvērumus, ka šis nosaukums varētu būt arī skaidrojams kā gaišās, tīrās upes, kas neizslēdz upes sakrālā rakstura iespējamību. Zemgales austrumu daļā tuvu viena otrai ir divas 5-6 km garas, caur purvā­jiem un mežiem tekošas upītes, kas nes Svētupes vai Svētupītes vārdu. Arheoloģiskie pieminekļi to tuvumā
nav zināmi. Hipotētiski varētu pieņemt, ka abas upī­tes savu sakrālo nosaukumu ieguvušas kā robežupes, jo tās situētas Taurkalnes mežu masīva rietumu nomalē un varēja pildīt robežas lomu starp cilvēku apdzīvo­ tajām, lauksaimniecībā izmantotajām Austrumzemgales  teritorijām  un  mazapdzīvotajiem Taurkalnes mežiem, kas reizē ir ari dabiskā robeža starp Zemgali un Sēliju. Zināms, ka robežām senatnē bieži vien tika piedēvēta sakrāla loma. Divas citas upes ar sakrā­lo nosaukumu - Svētaine (18 km gara) un Svēte (123 km gara) - situētas Zemgales centrālajā daļā. Samērā garās Svētes krastos ir virkne dažādu laikme­tu arheoloģisko pieminekļu. Domājams, ka upe devu­si nosaukumu arī vairākām apdzīvotām vietām, kā Lielsvētes muiža, Svētes pagasts, jaunākos laikos ari Svētvaldes un Mazsvētītes mājas, purvam Svētes kakts u.c, tomēr konkrēts arheoloģisks vai sakrāls objekts, kura dēļ upe būtu guvusi savu nosaukumu, nav zi­nāms. Ar upes vārdu saistītie vietvārdi situēti tās lej­tecē pie ietekas Lielupē. Nav neiespējami, ka Svētai­ ne un Svēte ir pildījušas kādas tagad vairs nezināmas robežas funkciju, kas tad varētu izskaidrot šos ar sakralitāti saistītos upju nosaukumus. Par noteiktām sa­krālām iezīmēm liecina ari divu strautu - Pērkona strauta Džūkstē un Pērkona strauta Īles Stirnas muižā - nosaukumi.  Diemžēl abu šo Pērkona strautu konkrēta atrašanās vieta nav zināma. Ar vārdu "velns" vai "vels" saistās Granteles Smades ezera izteka - Ve­ļa vārti, kā ari Vella duburs - dziļums Sesavas upē. Šķiet, ka abos pēdējos gadījumos šīs ūdensteces iekļaujas ar mitoloģiskā personāža Velna saistīto vietu aplocē, tomēr turpat Garozā atrodas ūdenstece, kas saukta par Velna grāvi, bet tas ir 19. gs. beigās mākslīgi rakts 1,6 km garš kanāls, kas novada daļu no Iecavas upes ūdeņiem uz Lielupi. Šajā gadījumā
jārunā jau par jaunāku laiku tradīciju, kuras ietekmē ir izveidojies  ar mitoloģisko personāžu  saistīts
vietvārds.

avots:http://uploadingit.com/file/6gtu3ylwoff7fq2y/PetijumiZemgaluSenatne%5BLat%5D.zip

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .