Eglītes slotiņas siešana

Egle
Simboliski savieno cilvēku ar dzimtas sievišķo sākotni.

Egles enerģija ir ļoti sena, blīva un lēna, tādēļ egles tuvumā nav jēgas steigties – tas izsauks tikai bailes un neapmierinātību. Toties, ja zem egles nodosimies atmiņām un pārdomām, iedziļināsimies sevī un savos dzīves samezglojumos, tā palīdzēs tos atrisināt. Egle spēj piesaistīt spēcīgas sievišķās enerģijas, ja tās nolemjam pielietot ģimenes labā. Dziednieciski egli lieto kā dezinficējošu un attīrošu augu, kā arī vitamīnu avotu.

Veidojam... 9 soļus slotiņas gatavošanai

1.Rūpīga izvēle egles slotiņu materiālam. Sagatavēm jābūt bagātām ar skujeņiem, sulīgiem, zaļiem, bez nokaltušām skujām, tīrām, nostatus no autoceļiem un ceļu putekļiem, veselīgam pēc izskata.

2.Rūpīgi izvēlamies egles zariņus: pamatzariņus, 2 zaru jumjzariņus, mazos pieguļošos zariņus. Attīrītās skujas un sīkzariņus, kā arī vēlāk nolīdzinātos stumbra zariņus neizmest! 3.Veidojam pamatzariņu kopumu. Īpaši svarīgi ir pareizi izvietot tos kūlītī, lai zariņi reizē būtu  stabils slotiņas rokturis. Egles zariņi parasti ir ļoti spēcīgi un elastīgi, kas jo īpaši nozīmīgi ir pērtes skarē ar ādu. Pērtē slotiņas lieliski veicina tvaika kustību un aromatizē gaisu. Līdzīgi kā kadiķa slotiņām,  eglītes slotiņa pērtē  ātri  tonizē organismu. Tā veicina svīšanu, mazina locītavu un muskuļu sāpes, palīdz kontrolēt savas emocijas, veicina īpašu noskaņu un gara stāvokli.

4. Pievieno 2 zaru jumjzariņus un pieguļošos zariņus. Mazos zariņus kuplajā daļā savienojam kopā ar ievīšanas paņēmienu. Tas nodrošinās slotiņas kuplumu, kā arī veselumu. To pašu izpilda arī slotiņas otrajā pusē. Rezultātā ir iegūta elastīga un kupla slotiņa, kurai ir abas puses kā vienības, bet vidusdaļa ir brīva vēziena kustībai karsta gaisa ieplūšanai. Šādi sieta slotiņa prasmīga pirtnieka rokās kļūs par skuju pērtes baudījumu.

Bultiņas norāda uz vijumiem...

Zīmes un mezgli...sējiens

5. Egles slotiņas siešana prasa stingru tvērienu un prasmīgu savilkšanu, lai neveidotos telpa starp zariņiem. Ja lapkoku zariņi parasti padodas sējienam un tiem var izmantot elastības principu sējienā, tad eglei visu nosaka cieša virves pārslīdēšana.  Vijumu 3 vietās gan galos, gan vidū jāveic atlēciens uz iepriekšējo loku, tādejādi nostiprinot visus zariņus ciešā sējienā. Atsevišķām slotām vidus daļā vēl izmanto iekšzariņu cilpsējienu (septembra un veļu laika slotas - enerģētiskajā pērienā).

6.Slotiņu sasiešana : pirmais vijums, centra vijums, galu vijums un Māras krustiņi un Dievzīme. Māras krustiņiem vidussējiens ar akas klājumu.

7.Slotiņai pievieno trejgalus (2 zaļi, un pelēks; simbolizē zaļumu kā ziemā tā arī vasarā) un veido pīni-bizi. Stiprinājumi ar trejmezgliņiem. Bizi egles slotiņai vienmēr pin pie pašas slotiņas nevis atsevišķi kā cilpupīnēm. Tai  simboliski ir trejdeviņi pinumiņi.

8.Slotiņas galus apstrādā ar ievaskamedu piededzes paņēmienā.

9.Kad slotiņa ir gatava, tad tās vainagu dzirdina (peldina) aukstā ūdenī. Ļauj brīvi notecēt ūdenim un novieto vēsā vietā. Slotiņa var atspirgt un gaidīt pērtes laiku.

...Pirts gaida

SKUJIŅAS UN ZARIŅU GALUS IZMANTOJAM UZLĒJIENU VEIDOŠANAI, GLABĀJAM TO TUMŠĀ VIETĀ

• Briedi, briedi, lāci, lāci,
  Kas tev kāra šūpuliti?
  Egle, egle, priede, priede,
  Tā man kāra šūpuliti.

Par egli...

Skujas satur daudz hlorofila. Izrādās, ka hlorofila un hemoglobīna struktūra ir līdzīga – tās nozīmē, ka, lietojot uzturā daudz zaļumu, cilvēkam vienmēr būs labs asins sastāvs. Hlorofils atjauno asins sastāvu, reģenerē audus, rada enerģiju un attīra organismu. Cilvēki izsenis meklējuši dažādas iespējas izdzīvot un saglabāt veselību, izmantojot tuvākās apkārtnes augus, - senči pirtī pērās ar kadiķu, egļu un priežu slotiņām , kā arī plaši lietoja skujeņus dažādos uzlējumos.  Publikācija, ko atradu par šo tēmu, tapusi jau 1934.gadā. Tur aprakstīts, kā uzveikt cingu, ko izraisa C vitamīna trūkums. Sibīrijas apstākļos vienīgais līdzeklis bija ciedru skuju uzlējums. Līdzīga pieredze skujkoku izmantošanā ir daudzām tautām. Piemēram, Kanādas indiāņiem. Indiāņu sievas gatavojušas skuju vannas saviem vīriem spēku atjaunošanai pēc gariem pārgājieniem. Otrā pasaules kara laikā gan krievu, gan vācu armijas karavīriem katru dienu obligāti bija jāizdzer krūzīte skuju izlējuma, kas glāba no vitamīnu trūkuma. Skuju ķīmiskajā sastāvā var atrast visus savienojumus, kas nodrošina cilvēka eksistenci, piemēram, hlorofilu. Hemoglobīna un hlorofila struktūras formula ir ļoti līdzīga, tikai hlorofila centrā ir magnija, bet hemoglobīna-dzelzs. Visām skujkoku eļļiņām piemīt pretvīrusu un antibakteriāla iedarbība. Ne velti tuberkulozes slimnīcas tradicionāli iekārto priežu mežā.

Parastā egle Parastā egle ( Picea abies) ir priežu dzimtas skujkoks. Tas ir otrs izplatītākais skujkoks Latvijā uzreiz aiz priedes. Tie ir mūžzaļi, vidēji lieli vai lieli koki, ar konisku vainagu un seklu, bet plašu sakņu sistēmu. Egle ir ātraudzīga, ja tā aug labvēlīgos apstākļos, pirmos 25 dzīves gados tā var izaugt apmēram nepilnu metru gadā un kopumā dzīves laikā sasniegt no 25 līdz 60 metru garumu ar stumbra apkārtmēru līdz diviem metriem. Egles ir ilgdzīvotājas (to vecums var sasniegt 200 – 600 gadu), tāpēc stādot egles jādomā ilgtermiņā un rūpīgi jāizvēlas egles atrašanās vieta. Egļu ģintī ir apmēram 50 sugas, un tās visas savvaļā aug Ziemeļu puslodē: mērenā klimata zonā jauktajos mežos, taigā un skujkoku mežos kalnos. Apmēram puse sugu cēlušās Ķīnā, liela daļa Krievijas plašumos, bet Eiropā – tikai trīs sugas. Dekoratīviem nolūkiem ir izveidoti vairāki simti parastās egles šķirņu, kas atšķiras pēc auguma, zarojuma, skuju garuma, formas, krāsas un izvietojuma attiecībā pret zaru, kā arī pēc čiekuru lieluma, formas un krāsas. Ir selekcionētas gan ļoti maza auguma egles, gan egles, kas vairāk piemērotas dzīvžogiem, bet ja sētā gribas eglīti, kas nepārsniedz 2-3 m augstumu, jāizvēlas šķirne, jo pamatsugu tik zemu noturēt ir grūti, arī regulāri un pamatīgi apgriežot Parastajai eglei ir konusveida vainags ar atstāvošiem vai mazliet nokareniem zariem, kuri izkārtoti mieturos. Koka miza ir sarkanbrūna vai pelēcīga. Jaunajiem kokiem tā ir gluda, vēlāk sāk lobīties, veidojot sarkanbrūnas vai sarkandzeltenas plēksnes. Egles skujas ir tumši zaļas, spīdīgas, īsas ( 2 - 3 cm), uz zariem blīvi izkārtotas un asas. Pati skuja pie koka paliek vidēji 5 – 7 gadus, dažreiz pat 10 gadus. Skujai nobirstot, tās pamatnīte paliek pie zara, tādējādi padarot tos grubuļainus. Parastā egle sāk ziedēt maijā, jūnijā, sasniedzot 25 – 30 gadu vecumu. To apputeksnē vējš. Dzeltenīgie līdz spilgti sarkanie vīrišķie ziedi atrodas uz iepriekšējā gada dzinumiem blīvos sakopojumos, bet sievišķie ziedi atrodas iepriekšējā gada dzinumu galos un ir bāli zaļi. No sievišķajiem ziediem attīstās iegareni olveidīgi, nokareni čiekuri (apmēram 7 – 15 cm), un tie nogatavojas rudenī. Egļu sēklas atrodas čiekuros un no tiem izbirst nākamajā pavasarī (martā, aprīlī), taču paši čiekuri nokrīt gadu vai pat vēlāk pēc sēklu izbiršanas

Uz lapas sākumu