Ozols Rasa Pirts


Rīta rasa noskaloja
Rožu zieda puteklīšus,
Es aizmirsu ļaunu vārdu,
Labu vārdu dzirdēdami.

Ozols Rasas Pirts... atspulgi

  • OZOLS, RASA un PIRTS - šo triju vārdu salikumu kopskaņa ir ūdens skolas izpausme. Zaros ievijas sānzari - pērtes, spēka vārdi, slotiņas, zīmes. Visu kopā apjož  DAINU ZELTA JOSTA vārdos pielieta un zīmēs ieausta. Rāmums un sudraba upe veido līdzsvaru.
  • Zināšanas par suģestīvo lingvistiku un verbālo rezonansi ir senas kā pati pasaule un katram vārdam joprojām ir savs spēks. Šī vietvide neradās pati no sevis, tai ir laika atbalss un dažu "vārdu kladīšu" izraušanās uz āru... nu gluži kā avots, kas virszemi sasniedzis, laužas laukā ar spēku. Šī vietvide nav pašmērķis, jo tās izpausmes brīdi un "AKAS SĀKOTNI" tuvinājuši jauki cilvēki - pirtnieki, draugi - brīnišķīgi atvērti cilvēki. Esmu priecīgs par dzīves iespēju būt uzrunātam un uzrunāt arī viņus. Par to viņiem liels paldies!

  • Pie celmiņa guni kūru,
    Lāča saules gaidīdams.
    Kad uzlēca lāča saule,
    Tad segloju kumeliņ'.

  • Saule sēja sudrabiņu
    Celmainā līdumā.
    Sēj, Saulīte, manu tiesu
    Jel celmiņa galiņā!
    22 [Lielvārdē (Lielvārdes pag. Rg)],

  • Šī vide ir atvērta domāšanai, tajā modernās zinātnes hipotēzes iet kopsolī ar senatnes mantojumu. Ceļš uz domāšanas ekoloģiju, uz jaunu enerģijas dimensiju. Senie Latvieši caur DAINĀM mācīja domāt, rīkoties. Nekas nebija pusvārdā teikts. Zintis. Garamantas...
  • Šai zemē - Latvijā, latvieši esam samērā nesen, ja pieņem laiktelpu Zemes dzīvei. Bet neesam devušiem prom un palikuši šeit. Ir kaut kas tāds, kas mūs notur šai zemē, šai Saulē, šajā Pa-SAULĒ, viedā vietā. Un, ja pirts ir viena devītā daļa no iespējas izzināt un attīstīt latvisko, tad to (PIRTI) ir jāizmanto pilnībā. Mums ir izvēle, vai pakāpties uz augšu vai uz leju.

Nekad nekas dzīvē nenotiek nejauši, visam savs laiks un savs pieskāriens. Pat vislielākā nejaušība ir jaušības - kāda brīža atspulgs un turpinājums. Tikai pēdējo gadsimtu laikā lielākā daļa cilvēku ir aizmirsuši par dabas nozīmi savā dzīvē. Šīs vietvides uzdevums nav kādu mācīt... varbūt tikai "saslapināt kājas", lai tām rasa pieķertos... dvēselei, garam un ķermenim. Ar to jau būs daudz padarīts. Tālāk katram sava ceļa taka, savs dzintars saules gaismā celts. Priecāšos, ja varēšu kādam avota spēku rast,  tautai vienkopus kopā ejot pirts vārdu godā celt.

Kad es gāju trešo dienu,

Ieraug’ zelta ozoliņu.

Pie tā zelta ozoliņa

Sudrabiņa upe tek.


Tās upītes maliņā

Dieva Dēli pirti taisa

Tur Saulīte pērties gāja

Ar savām meitiņām.


Rasa

Jūnija, jūlija un augusta mēnesis pazīstams arī kā mazo un lielo rasu laiks. īpašas dienas, naktis.... laiks ar rasas pieskārieniem bagātina gan pirts procedūras, gan pirtsslotas sagatavošanu.

Rasa. Tik pazīstama un vienlaikus tik neizprasta. Ūdens lāses? Saules asaras? Zinātne apgalvo, ka tā rodoties, saskaroties siltam gaisam ar auksto. Vakarā zeme atdziest pirmā. Ja mitrums, kas atrodas gaisā caurspīdīgu ūdens tvaiku veidā, pieskaras kam aukstam, tas atdziest un pārvēršas ūdens pilienos.
Tomēr, kapēc grūti pilnībā noticēt, ka rasa ir tikai ūdens? – tai jābūt kaut kam vairāk. Arī senajam latvietim rasa bija dievišķa vērtība, kas ārstē, dara skaistu, arī bagātu – tas no ticējuma pūra. Šodien mēs pat neapjaušam, kas tā par bagātību, ko minam kājām, neievērojot.
Ā. Bukevics min, ka latviešu – lietuviešu vārdnīcā vārda asara tulkojumam pārnestā nozīme ir lāse, rasa. Tātad ar Saules asariņām mūsu tautasdziesmās varētu būt domātas rasas lāses, kas īpaši godātas:
Man uzauga viens brālītis
Zirņu ziedu greznumiņu;
Tam pārvedu līgaviņu
Kā Saulītes asariņu.


Ornamenta pamats ir punkts, no tā veidojas visi citi raksta elementi. Punkts noslēgta apļa vidū ir Saules simbols astronomijā. Bet mūsu tautasdziesmā, gan arī sengrieķu mītā sākuma punkts ir debess kvēles sārtums jeb Saules staru atspīdums atmosfērā, kas tad arī darbojas kā ierosinātājs, lai veidotos rasas lāses – Saules asariņas.


Nelij’ vaira, lietus diena,
Kad Saulīte gauiži raud:
Es atradu ganīdama
Divas Saules asariņas.


Saules asaras (rasa) tautasdziesmās attēlotas arī kā sarkanas, sudraba vai zelta ogas, ko lasa Saules meitas, un ir Saules enerģētiskā, radošā spēka simbols:
Aiz Daugavas augsti kalni,
Tur sudraba ogas aug;
Saules meitas lasītājas
Ar sudraba kanniņām.


Saules asaras (rasa) – ogas birst, Saulei gulēt ejot, arī rītā atdzimstot. J.Kursīte raksta: „Ogas ir arī Saules nākamās atdzimšanas simbols – viņas dzīvības enerģijas sēkla.”


Atminiet, sveši ļaudis,
Kur saulīte nakti guļ?
Vidū jūras uz akmeņa,
Kur sarkanas ogas auga.
Tur saulīte raudājusi,
Tur birušas asariņas.


Zelta un sudraba krāsa ne tikai mūsu mītiskajās tautasdziesmās un brīnumpasakās, bet arī pasaules mitoloģijā ir krāsas, kas pieder pārdabiskām būtnēm, dievībām un enerģētiski pārsātinātām parādībām vispār. Ja zelta vai sudraba krāsās ir augļi, vielas, priekšmeti, tie jau ir apveltīti ar pārdabisku spēku. Nemirstību un mūžīgu jaunību var iegūt, mazgājoties zelta rasā, ēdot zelta vai sudraba ābolu, atrodot zelta papardes ziedu. Un te nu bezgaldaudz piemēru no Jāņu dienas ticējumiem:
• Jāņu rītā meitas mazgājās kviešu rasā, no tās viņām baltas sejas;
• Priekš saules lēkšanas vajaga arī Jāņu rītu smlet rasu no zāles, ar to govīm mazgā muguru, tad govis dodot daudz piena;
• Jāņu rītā priekš saules jāsavāc rasa dažādu izsitumu un kaišu dziedēšanai;
• Jāņu nakts rasu uzskata par ļoti svarīgu. Ja tanī mazgājas, tad tiek skaista. Ja šī rasa iebirst apavos, tad pārvēršas par zeltu un sudrabu. Arī raganas notrauc un savāc Jāņu rasu, lai iegūtu citu svētību.
• Jāņu vakarā jālasa vībotņu ziedi, jāiesien kabatas lakatiņā un naktī jābrien ūdenī vai rasā, tad tie ziedi pārvēršas zeltā vai sudrabā.
Vasaras saulgriežos ūdenim bija liela loma, līdzīgi kā Lieldienu rīta izdarībās. Ūdens ir viena no galvenajām zemes stihijām, arī dzīvības un nāves robežām. No ūdens dzimst gan dievības, gan mūsu pašu dvēseles. Arī saule atdzimst no ūdens, no jūras vidus. Šajos gada pagrieziena punktos izplatīta bija peldēšanās strautos, avotos un rasā. Tam sakars ar ūdens dziednieciskajām īpašībām, kuras īpaši pastiprinājās Saules stāvokļu maiņās. Sudraba krāsa latviešu garīgajā mantojumā saistās ar ūdeni, tāpat kā ar gaismu un debesīm, tātad – augšējo jeb dievišķo pasauli. Sudrabam un zeltam piemīt maģiska spēja aizsargāt cilvēku.
Ripo zelta rasas lāses pa mūsu zemīti, un nesakiet, ka tās ir tikai ūdens. Rasas enerģētiskā vērtība vēl ir pētāma un apzināma. Un tam vislabākais laiks ir vasaras Saulgrieži – Jāņi, kad viss dabā sasniedz enerģētisko kulmināciju. Lai arī mēs to sajustu, nolieksimies zemu, zemu pklanīsimies Saules asarai un pieņemsim to kā svētību savai miesai un dvēselei...