Ūdens

Pavisam nesen zinātnieki izvirzīja sensacionālu hipotēzi – pasaules uzbūves principi ierakstīti ūdenī. Zelta proporcija, viņa arī – dievišķā būtība, tika atklāta atkusuša ūdens molekulā. Parastā ūdenī leņķis starp ūdeņraža atomiem ir vienāds 104 o. Atkusušā ūdenī šis leņķis ir nemainīgi 108 o, bet ūdeņražu garuma attiecība ir 0,618. Tas ir ūdens īpašais stāvoklis. Sasalstot un pēc tam atkūstot, ūdens no savas atmiņas dzēš visu informāciju, atstājot vienu vienīgo – bāzes informāciju, dzīvības programmu.

Ūdens *  daba

Cilvēks un pasaule ap viņu – maza, zila planēta visumā, telpā, kura slēpj milzum daudz noslēpumu, galvenais no kuriem ir pasaules radīšanas noslēpums.

Mūsu zeme atšķiras no citām planētām – viņa ir dzīva, un tagad jau mēs zinām, kāpēc – uz tās ir ūdens.

Ja strauji samazināt ūdens daudzumu vai izmainīt kaut vienu no ūdens apbrīnojamām īpašībām, dzīve uz zemes pazudīs.

Pēc tam, kad zinātnieki izvirzīja hipotēzi, ka ūdenim piemīt atmiņa, cilvēces priekšā pavērās perspektīva, cilvēks pietuvinājās galvenajam noslēpumam – ūdenim.

Adīns Šteinzalcs, teologs (Izraēla): „Kas ir ūdens? Principā mēs visi to zinām. Tā ir tā pati viela, bez kuras nespēj pastāvēt dzīvs organisms. Visa dzīvība, viss dzīvais ir balstīts uz ūdens.”

Vlails Kaznačejevs, Krievijas medicīnas zinātņu akadēmijas profesors, akadēmiķis (Krievija): „Ūdens pietuvinās tām īpašībām, kādas piemīt dzīvai būtnei un, ja runāt par šīm īpašībām, tā atgādina mums dzīvu vielu.”

Vēl nesen tika uzskatīts, ka ūdens īpašības ir atkarīgas no tās ķīmiskā sastāva. No šī skata punkta ūdeni sadalīja uz dzīvu ūdeni un mirušu ūdeni. Dzīvam ūdenim ir sārmaina vide, mirušam ūdenim – skāba. Šķita, ka ūdenim vairs nav nekādu noslēpumu.

Rustums Rojs, Pensilvānijas universitātes profesors (ASV): „Mums jāpievērš ūdenim uzmanība, jo tas izskatās kā ļoti viegli izmaināma viela. Bīstamība un grūtības slēpjas tajā, ka pastāv ļoti daudz veidu, kā uz to iedarboties.„

Vienā no slēgtām Vācijas laboratorijām 20.gadsimta 60-jos gados notika neizskaidrojams gadījums. Laborante, traukā ar destilētu ūdeni, netīšām iemeta slēgtu ampulu ar stipras iedarbības indīgu vielu. Nevēloties afišēt savu kļūdu, viņa to tā arī atstāja guļošu ūdenī. Ampulu pamanīja tikai pēc 3 dienām. Bet tā kā ampula bija hermētiski noslēgta, tā neradīja pārliekas raizes. To izņēma, bet par incidentu nolēma aizmirst. Vēlāk ar šo ūdeni dzirdīja laboratorijas peles, kuras pēc neilga laika bija jau mirušas. Ūdeni bez vilcināšanās pakļāva rūpīgai analīzei. No ķīmiskā sastāva puses ūdens izrādījās nevainojami tīrs. Sanāk, ka ūdens, nenonākot tiešā saskarsmē ar indi, kaut kādā veidā pārņēma tās īpašības. Saņēma no indes negatīvu informāciju.

Uzsūkt informāciju, informācijas noplūde, informācijas avots, slāpes pēc informācijas... kāpēc cilvēki, runājot par informāciju, piešķir tai pazīmes un īpašības, kādas piemīt ūdenim? Informāciju var smelt un var ar to aizrīties. Informācija var būt sausa un sulīga. Mēs neaizdomājoties šādi runājam, bet valoda nekļūdās, jo tieši viņa glabā senās nozīmes, kuras formējušās cilvēces vēstures rītausmā, un tas nozīmē, ka informācija patiešām vai nu sastāv no ūdens, vai arī dzīvo ūdenī.

Rustums Rojs, Pensilvānijas universitātes profesors (ASV): „Bet tas nenotiek molekulārā līmenī. Strukturālā informācija tas ir atslēgas vārds. Strukturālais informācijas paraugs veido paraugu ūdenī. Piedāvāju labākai izpratnei piemēru. Grafīts un dimants – viņiem ir vienāds ķīmiskais sastāvs. Tikai ogleklis, tīrs ogleklis, bet šeit mēs varam pārveidot grafītu dimantā dažu sekunžu laikā, neko tam nepievienojot. Tā mīkstākā viela pārtop par cietāko vielu pasaulē, nemainot to ķīmisko sastāvu. Šis piemērs parāda, ka struktūra ir svarīgāka par ķīmisko sastāvu.”

Ūdens molekula ir dipoliska – no vienas puses tai dominē negatīvs lādiņš, no otras – pozitīvs. Tas ir zināms fakts. Viena molekula ar negatīvi lādēto pusi var pie sevis pievilkt citu pozitīvi lādēto molekulu, tad vēl vienu, un vēl nākamo... tā formējās ūdens struktūra. Tā ir kustīga un nav ilgstoša. Bet dažreiz, mainīgo formu starpā, var redzēt stabilu veidojumu – klāsterus. Tieši šajās struktūrās glabājās informācija, kādu ūdens ir uztvēris. 

Uz lapas sākumu

Ūdens  * cilvēks

Galvenie orgāni, kas izvada ūdeni ir:

-       Nieres (1 – 1,5l)

-       Sviedru dziedzeri (0,5 – 1l)

-       Plaušas (350ml)

-       Zarnu kanāls (100 – 150ml).

Attiecība starp uzņemtā un izdalītā ūdens daudzumu ir ūdens bilance.

7 galvenie elementi, kurus sauc par makroelementiem, veido 60 – 80% no visām organismā esošajām minerālvielām:

1. Kalcijs – ir galvenokārt kaulaudu sastāvdaļā. Nodrošina arī nervu un muskuļu uzbudināmību.
2. Kālijs – pārsvarā atrodas intracelulārajā telpā.
3. Magnijs – tam ir nozīme OGH vielmaiņā.
4. Nātrijs – nepieciešams nervu un muskuļu uzbudinājuma procesos.
5. Fosfors – ietilpst ATF sastāvā, atrodas arī kaulos.
6. Sērs – ir sēru saturošo aminoskābju sastāvdaļa.
7. Hlors – piedalās osmotiskā spiediena regulācijā.

Mikroelementi ir vielas, kuru koncentrācija organismā ir maza, bet kuru bioloģiskā nozīme ir liela. Visvairāk mikroelementu ir aknās un kaulos.

Ūdens no galvas līdz kājām. Lielāko daļu organisma aizņem ūdens – jauniem vīriešiem veido 60% ķermeņa masas, jaunām sievietēm 50%. Tas tādēļ, ka sievietēm ir vairāk taukaudu, kuros ir zems ūdens īpatsvars.

Vidējais ūdens daudzums sievietēm vīriešiem, mazuļiem un sportistiem.
Sievietes – 50%, vīrieši – 60%, mazuļi – 75%, labākie sportisti -65%,  sievietes ar lieko svaru -36%, vīrieši ar lieko svaru – 48%.

Ūdens * koki un augi

• ūdens un skaņas eksperiments