Zinību krātuve

Diena jau krīt uz vakariem. Katru reizi aizvien vairāk tumsa atkāpjas. Bet tomēr vakaros vēl skala guni prasās – gan pirtī kurot, gan telpā vārdus ritinot…

                                                                                                                                                          Lielvārdes pusē ierasota un vārdos likta


Noderīgi padomi pirtniekiem, pirtsmīļiem un peramajiem.

  • Pirtnieka darbā nereti saskaramies ar situācijām, kad peramais uzdod jautājumus par savu veselību, lūdz palīdzēt izprast organismu un tā vajadzības, kā arī ir jums procedūras laikā klientam jāpielāgo dažādas pirts guļas vai pozas. Mainoties nosacījumiem un ķermeņa stāvokļiem, aktīvi izmainās arī iespējamā enerģētiskā aktivitāte, tās pielietojamības iespējamība un kapacitāte. Zinot anatomijas pamatprincipus ir vieglāk izprast biomehānikas pielietojamību. Zinot kaulu, saišu un muskuļu novietojumu, mēs neradīsim iespējamību ievainot vai traumēt peramo, ja izpildīsim dažādus pirts pēršanas paņēmienus- „pērtes”, masāžas, dažādus ķermeņa vingrinājumus t.sk. enerģētiskos. Nervu, asinsvadu, limfu un orgānu fizioloģiskās un anatomiskās īpatnības nereti specifiski ir zināmā mērā atkarīgas no ķermeņa pozas. Pielietojot vienu vai vairāku paņēmienu kopumu, pirtnieks iegūs lielāku iedarbības efektivitāti, vai arī pretēji- palīdzēs nosargāt ( neiejaukties) ietekmi uz kādu no ķermeņa daļām. Nodarbības aprakstošā daļa veidota ar piemēriem un papildinājumiem.

  • Tas der zināt!

    ·         Ap plaukstas mazajām locītavām ir īpaši audi, ko sauc par locītavas kapsulu. Kapsulai ir plāns pārklājums, ko sauc par sinoviālo virsmu, kas ražo sinoviālo šķidrumu. Šis šķidrums samazina berzi un nolietošanos roku un kāju pēdu mazajās locītavās.

    ·         Locītavu skrimšļi ir gludi un spoži, tie pārklāj kaulu galus mazajās plaukstas un pēdu locītavās. Šie locītavu skrimšļi ir visur, kur kaulu virsmas saskaras. Sinoviālais šķidrums un veseli locītavu skrimšļi nodrošina, lai kauli varētu viegli un bez sāpēm kustēties.

  • Pirtī daudzkārt peramajiem ir problēmas ar kustību amplitūdu locītavās, tās ir jūtīgas un pēc pārkarsēšanas rada sāpes vai diskomforta sajūtu otrajā, trešajā un ceturtajā dienā pēc procedūras. Ar līdzīgu simptomātiku var saskarties, ja peramajam ir

  • artrīta (1) agrīnā stadija vai arī artrīts. Peramajam būtu jāinformē pirtnieks par šo problēmu. PERAMIEi, kuri sirgst ar reimatismu, ir jūtīgi pret mikroklimata izmaņām, kas jāņem vērā pirtniekam organizējot pirti. Cilvēkiem, kuri sirgst ar reimatismu, nav ieteicams izmantot aukstās kontrasta procedūras, jo var veidoties nepatīkamas sajūtas, ko izsauc pastiprinātā jūtība pret aukstumu.  Nereti uz kājām veidojas zemādas tauku slāņa uztūkums, ko izsauc starpšūnu šķidruma cirkulācijas samazināšanās. Tas nav nekas bīstams, tikai nepieciešama nedaudz ilgāka atpūta, pēc kuras iestājas atvieglojuma sajūta. Katram jāizvēlas individuāls pirts procedūru režīms. Procedūru laikā paaugstinās histamīna līmenis organismā, izrādot labvēlīgu ietekmi uz mīksto audu reimatisma formu. Ieteicamāk ir ar pirts palīdzību veicināt asinsrites procesus muskuļu audos nekā lietot pret reimatisma medikamentus, īpaši labi ja slimība nav ielaista un iespējama ātra izveseļošanās.

  • Pirts procedūras mazina locītavu uztūkumus, jo pastiprinās venozās asins un limfas atplūšana, atjaunojas locītavu normālas darbības funkcijas. Pirts stimulē vielu sadalīšanās Blakusproduktu izvadīšanu no locītavām.

  • Pirts procedūrās īpaša nozīme ir karstuma kompresēm un „pērtes” tehnikai uz elkoņa locītavu. Pirmās kustības ir vieglas glāstošas. Uzsitieniem nevajadzētu būt spēcīgiem apakšdelma elkoņa rajonā (īpaši mēness 15-16 dienā).

  • ·         Ir zināms, ka organisms lielāko siltuma daļu akumulē pirmajās 15 pērtuvē pavadītajās minūtēs, tāpēc tas ir pietiekoši, lai radītu labvēlīgu, dziedniecisku efektu uz locītavu iekaisumiem un artrozi. Neskatoties uz to, ka no ādas virskārtas lielā daudzumā izdalās siltums, tās temperatūra saglabājas daudz augstāka nekā iekšējo orgānu temperatūra. Ādas siltums tiek novadīts dziļāk organismā. Tas noved pie organisma vielmaiņas procesu, endokrīnās un imūnās sistēmas darbības izmaiņām. Pirts procedūru laikā augšanas hormonu līmenis paaugstinās līdz 163% un kortizols līdz 149%.

  • ·         Pirts netiek ieteikta kaulu traumu un locītavu asinsizplūdumu gadījumos, jo var pasliktināties veselības stāvoklis. Šajos gadījumos var pielietot pirts procedūras kā kompleksās terapijas sastāvdaļu rehabilitācijas stadijā. Notiek arī psiholoģiskā relaksācija un mazinās nepatīkamie pārdzīvojumi.

  • ·         Mūsu ķermeņa balsts ir mugurkauls, kam jābalsta miesas un dvēseles saturs - galva! Viss pārējais šā vai tā tomēr ir piestiprināts pie mugurkaula. Kā kokam - viss pie stumbra. Un ja stumbrs sāk slimot, nomirst arī visi zari.

  • Nedaudz par sārņiem :

    ·         Sārņi ir no kaitīgām vielām un skābēm radušies sāļi, ko organisms ar mikroelementu un minerālvielu palīdzību neitralizē. Fiziskas slodzes rezultātā rodas pienskābe. No šūnu sabrukuma un gaļas ēšanas, sevišķi sālītas ar nātrija nitrīta piedevu (desas)– slāpekļskābe, no kafijas un melnās tējas dzeršanas – miecskābe, no smēķēšanas – nikotīns, no sālītas gaļas – slāpekļskābe, no stresa, bailēm un dusmām – sālsskābe, no kakao (šokolāde) un rabarberiem – skābeņskābe, no saldumu un tauku ēšanas – etiķskābe, arī pretsāpju līdzekļi rada skābes. Tāpēc organisms, nesaņemot minerālvielas pietiekamā daudzumā ar uzturu, ir spiests ņemt tās no zobiem, ādas, nagiem, kauliem un asinsvadiem, lai sevi tādā veidā pasargātu no ķīmiskiem apdegumiem un saindēšanās.

  • Pirtnieka darbs ietver procedūru ar peramo, kuram iespējamas apgrūtinošas darbaspējas vai nomākts psiholoģiskais  emocionālais stāvoklis.  Pirts procedūru laikā cilvēka problēmas var atspoguļoties  kā muskuļu un locītavu saišu reakcijas.

  • ·         Muskuļu sāpes ir bieži sastopams sāpju veids, kas var skart vairāk kā vienu muskuli, kā arī muskuļus ieskaujošos mīkstos audus. Sāpes var skart arī muskuļiem pieguļošos saistaudus - saites, cīpslas un fascijas. Muskuļu sāpes visbiežāk novēro muguras, kakla un plecu rajonā. Dažkārt var novērot galvassāpes, kas saistāmas ar muskuļu sasprindzinājumu un jutīgumu.

    Kas tās izraisa? Muskuļu sāpes visbiežāk izraisa pārlieku liela slodze, sasprindzinājums vai traumas rezultātā radies sastiepums, sasitums vai plīsums. Sāpes parasti skar noteiktas muskuļu grupas noteiktā ķermeņa daļā un sākas slodzes laikā vai tūlīt pēc tās. Parasti ir skaidrs, kāda veida darbība ir izraisījusi muskuļu sāpes. Par tām jāinformē pirtnieks!!!

  • Muskuļu sāpes var izpausties kā organisma vispārējas saslimšanas pazīme, piemēram, pie dažām vīrusu infekcijām (tajā skaitā gripas), kā arī pie nepilnvērtīga uztura problēmām, kas ietekmē  visa organisma saistaudus.

    Visbiežāk sastopamie muskuļu sāpju iemesli ir:

    • sasprindzinājums vai stress;
    • pārlieka slodze: pārāk intensīva, bieža vai nepareiza muskuļa izmantošana;
    • sasitums vai trauma;
    • nepareiza stāja;
    • zāļu lietošana;
    • infekcijas un iekaisumi;
    • autoimūnās un reimatoīdās slimības.

    Muskuļu sāpju sindroms *      Tas izpaužas kā lokālas muskuļu un mīksto audu sāpes ar savilktu muskuļu kūlīšiem jeb “trigerpunktiem”, kas ir ļoti sāpīgi. Sāpes parasti ir trulas, durošas, smeldzīgas un ilgstošas. Cilvēka dzīves laikā “trigerpunktu” veidošanos izraisa muskuļu traumas, fiziska pārslodze, pārpūle un citi netieši iemesli – artrīts, ieradumpozas, skeleta asimetrija, iekšējo orgānu slimības un emocionālie faktori.

  • Tomēr ne visās situācijās pirts apmeklējums rada pozitīvu efektu. Pēc pirts apmeklējuma (80-100% mitrums un 60-70° C gaisa temp.) pirmajās stundās vērojama muskuļu spēka samazināšanās, vājuma sajūta, neliels nogurums, samazinās darba spējas. Pēc 10-15 stundām organisma stāvoklis atjaunojas. Ja sportists apmeklējis pirti (10-25% mitrums un 90-110° C gaisa temp.) 10-12 min. pēc nodarbībām un veicis 2 reizes pērtuves procedūru (3-4 min katru) guļus stāvoklī, ar atpūtas pauzi (5-10 min.), muskuļu spēks pēc 1-2 stundām pieaug par 1,200 kg.  Ja pirts gaisa temperatūra pārsniedz 120° C (pārējie režīmi iepriekšējie), muskuļu spēks praktiski nepieaug. Pie režīma (60-80% un vairāk mitrums, 60-70°  C gaisa temp.) muskuļu spēks pat nedaudz samazinās.

    Faktori, kas rada siltuma balansu pirtī:

    • gaisa temperatūra tajā pērtuves vietā, kur atrodas cilvēks;
    • gaisa mitrums (pārlieku liels mitrums noved pie apgrūtinātas ūdens izvadīšanas no organisma sviedru veidā, attiecīgi, tas noved pie ātrākas ķermeņa sakaršanas, pasliktinās cilvēka pašsajūta);
    • gaisa ventilācija -  viegli spontāna gaisa kustība pastiprina sviedru izgarošanu;
    • siltuma iedarbības ilgums;
    • cilvēka ķermeņa un virsējā ķermeņa ādas laukuma attiecība, ja attiecības starpība, nosacīti, ir liela (bērni), tad virskārtai tiek lielāks karstums;
    • ārējo ķermeņa daļu siltuma vadītspēja (tauku un ādas raga slānis slikti vada siltumu);
    • ādas un zemādas šūnu asins apgāde;
    • sviedru dziedzeru aktivitāte;
    • elpošanas ceļu spēja izdalīt sekrētus, jo to izgarošana veicina organisma atdzišanu;
    • cilvēka kustības pērtuvē (masāža ar slotiņu izjauc gaisa izolējošo slāni ap ādu), pastiprinot siltuma atdevi. Muskuļu kustības veicina papildus siltuma izdalīšanos.

    Regulāri veicot pirts procedūras, uzlabojas cilvēka spēja izturēt augstas gaisa temperatūras izmaiņas un kontrastus.

  • „Fizioloģiski negatīvo jonu klātbūtne pirtī ir tikpat nozīmīga kā karstuma iedarbība. Negatīvo jonu atklāšana noteikta veida pirtīs, vairākus gadus atpakaļ, kļuva par karstu ziņu Somijā. Līdz šim pirts dziedējošais spēks tika attiecināts uz organisma vispārēju atslābināšanu un asinsrites uzlabošanu. Nu negatīvie joni pievienoja jaunas, pārsteidzošas iespējas.

  • Kopš 50-to gadu sākuma zinātniekiem bija aizdomas, ka joniem varētu būt nozīmīga loma mūsu organisma funkcionēšanā un, sekojoši, mūsu pašsajūtā. Pētījumi parādīja ka negatīvo jonu bagātība gaisā ko ieelpojam atstāj ļoti labvēlīgu ietekmi, kamēr to trūkums, vai pozitīvi lādēto jonu pārsvars var izraisīt nopietnu kaitējumu mūsu organismam. Jonu loma mūsu ikdienā kļūst par aizvien aktuālāku tēmu medicīnas pētniekiem. (Lasāt  Freda Soikas grāmatu „Jonu efekts” / The Ion Effect by Fred Soyka/ kā lielisku materiālu par negatīvo jonu pielietošanu medicīnā).

    Jons ir  molekula ar elektrisko lādiņu, vai nu pozitīvu, vai negatīvu. Jonizācija vai jonu veidošanās notiek, kad pietiekoši daudz enerģijas iedarbojas uz molekulu un izraisa elektrona atbrīvošanu. Tā kā elektroniem ir negatīvs lādiņš, tad molekula iegūst lielāku pozitīvo lādiņu un kļūst par pozitīvo jonu. „Pazudušais” elektrons virzās tālāk brīvs, kamēr pievienojas citai molekulai, kas kļūst negatīvi lādēta – negatīvs jons. 

    Lielākie jonizācijas izraisītāji ir radioaktīvās vielas zemes garozā un kosmiskie stari. Taču arī uguns, krītošs ūdens (piem. ūdenskritumi, lieli viļņi), kā arī augi fotosintēzē rada negatīvos jonus. Eiropā pret jonu noārdīšanos izturas nopietni un negatīvo jonu ģeneratori tiek uzstādīti daudzos uzņēmumos, bankās, slimnīcās, pasažieru transportā un pat avio laineru kabīnēs. Bez tam Eiropā un daudzās bijušās Padomju Savienības teritorijas valstīs negatīvo jonu terapija tiek pielietota, lai palīdzētu ātrāk atveseļoties cietušajiem no apdegumiem,  ārstētu elpošanas slimības,  kā arī atbrīvotu organismu no vispārējām infekcijām.

    Zinātnieki atklājuši, ja gaisā ir maz negatīvo un pārāk daudz pozitīvo jonu, mēs kļūstam nemierīgi, noguruši un saspringti. Šis stāvoklis guvis apzīmējumu „pozitīvo jonu saindēšanās” /pos-ion poisoning/ un bieži vien tiek izraisīts gaisa kondicionēšanas iekārtu darbības vai gaisa piesārņojuma rezultātā, vai, piemēram, atrodoties pārāk ilgi automašīnas kabīnē. Tas tiek saistīts ar sirdslēkmju, astmas saasināšanās, migrēnas, bezmiega, reimatisma, artrīta, siena drudža un lielākās daļas alerģiju risku.

  • Taktilā maņa ir viena no cilvēka maņām. Āda ir lielākais maņu orgāns, kopumā apmēram 2 m2. Āda attīstās pati pirmā. Tā attīstās daudz agrāk nekā dzirde un redze. Līdz 12 gadu vecumam āda ir primārais informācijas iegūšanas veids. Pētījumu pieredze rāda, ka bērns līdz 12 gadu vecumam pasauli uztver ar ādu (80%), vēlāk par dominējošo informācijas avotu kļūst redze. Tas nozīmē, ka bērnam, kam ir redzes traucējumi, šajā vecumā ir vajadzīgi īpaši papildu stimuli. Ādas maņa ir svarīga visas dzīves laikā, jo reizēm tā palīdz kompensēt trūkumus, kas saistīti ar citām maņām. Ādā ir receptori, kas uztver sāpes, aukstumu, pieskārienus. Dažas ķermeņa daļas ir jutīgākas par pārējām. Tajās cieši cits pie cita atrodas vairāki pieskārienu receptori. Ja veidotu zīmējumu atbilstoši jutīguma zonām, tad attēls būtu visai dīvains. Uzzīmētajai figūrai būtu niecīgs ķermenis, kuslas rokas un kājas, toties nesalīdzināmi lielas acis, lūpas, rokas un pēdas. Tās pieder pie cilvēka ķermeņa jutīgākajām zonām. Pieskārieni šīm salīdzinoši nelielajām ķermeņa daļām – plaukstām un pēdām – ir efektīvāki par visa ķermeņa masāžu. Tieši tāpēc arī cilvēki, kuri masē otru, paši saņem pozitīvas emocijas. Katram sajūtu tipam ir cita veida uztveršanas receptori, kā arī sasaiste

    ar smadzenēm. Ar pieskārienu iedarbojas ne tikai uz receptoriem, bet arī uz sistēmu, kura saskaņo impulsus smadzenēs (oksitocīna sistēmu), nodrošinot uztveri. Oksitocīna sistēma ir saistīta ar parasimpātisko nervu sistēmu. Parasimpātiskā nervu sistēma nomierina, dod labsajūtu. Oksitocīns – labsajūtas hormons – veicina relaksēšanos, rada miera sajūtu. Tā sociālais efekts novērots gan cilvēkiem, gan dzīvniekiem: tas palielina atklātību un samazina agresīvu uzvedību. Tas ir stresa hormona pretstats. Oksitocīna līmenis paaugstinās dzemdību un zīdaiņa barošanas laikā. Hormons veicina mātes piena veidošanos, labvēlīgi ietekmē gan

    mātes un jaundzimušā, gan cilvēku attiecības vispār. Hormons smadzenēs izdalās fiziska kontakta, piemēram, apskāvienu, laikā. Oksitocīna izraisīto efektu var novērot jau pāris minūšu pēc taktilās stimulācijas uzsākšanas.

    turpmāk vēl....

  • Melnais plūškoks (Sambucus nigra), augļi bagāti ar antociāniem, kvercetīnu

    • antivirālā iedarbība (gripas vīrus) in vivo (Phytotherap. Res., 2010, 24, 1, 1-8)
    • efektīvs pie saaukstēšanās, gripas (Altern. Med. Res., 2007, 12, 1, 25-48)
    • līdzeklis svara mazināšanai (Phytother. Res., 2008, 22, 7, 913-8)

    Melnā plūškoka augļu sīrups.

    Sevišķi efektīvs kombinācija ar C vitamīnu. Var jaukt ar ābolu sulu 1:1.

    Pie saaukstēšanās , cukura diabēta, kuņģa čūlas, C-hepatīta, reimatiskā artrīta.

     

    Latvijā sastopamas divas plūškoka sugas – sarkanais plūškoks, kuram ir vairāk dekoratīva nozīme, kā arī melnais plūškoks, kas audzējams gan kā ārstniecības augs, gan kā augļu koks. Zied no maija līdz pat jūlijam, bet augļi nogatavojas augustā, septembrī. Reti kad sastopams savvaļā, biežāk tiek audzēts māju un parku apstādījumos. Ārstniecībai ievāc gan ziedus, gan arī augļus. Ziedus ievāc ziedēšanas sākumā, kad lielākā daļa ziedu ir uzziedējusi, parasti noplūcot visu ziedkopu, kātus vēlāk atdalot. Augļus ievāc, kad tie pilnībā nogatavojušies, pēc krāsas melni violeti, negatavi augi var būt nedaudz indīgi.

    Melnā plūškoka ziedi satur flavonoīdus, glikozīdu sambunigrīnu, ēterisko eļļu, holīnu, alkilamīnus, organiskās skābes, gļotvielas un miecvielas. Augļos ir C vitamīns, karotīns, flavonoīdi, miecvielas, cukuri un organiskās skābes.

    Gan ziedus, gan augļus tēju un uzlējumu veidā lieto kā sviedrējošos un diurētiskus līdzekļus pret saaukstēšanos, retāk nieru un urīnpūšļu slimību ārstēšanai. Tautas medicīnā plūškoka ziedus, augļus, jaunos dzimumus un lapas lieto pret dažādām slimībām. Ziedus un augļus lieto saaukstēšanās, bronhīta, drudža, reimatisma, artrīta, nierakmeņu ārstēšanai kā sviedrējošu un diurētisku, pretiekaisuma un vieglu caurejas līdzekli. Lapu novārījumu ar medu lieto pret vēdera sāpēm un aizcietējumiem.

    Ziedu tēju gatavo, ņemot 1 ēdamkaroti drogas uz 1 glāzi verdoša ūdens, dzer pa ceturtdaļai glāzes ar medu 3-4 reizes dienā pirms ēšanas.

    Melnā plūškoka ogas var lietot svaigas un pārstrādāt. No tām var pagatavot ievārījumu, marmelādi, ķīseli, sulu.

    Ārīgi ziedus, bieži vien kopā ar kumelīšu ziediem, lieto kompresēm un skalojumiem angīnas, mutes gļotādas iekaisuma, acu un ausu sāpju, podagras, reimatisma, hemoroīdu ārstēšanai, kā arī pret sāpēm krustos. No drogas gatavo spilventiņus, kurus aplej ar verdošu ūdeni, ļauj samitrināties un karstus liek uz sāpošajām vietām.

    Jaunas lapas, novārītas pienā, liek uz iekaisumiem, apdegumiem un izsutumiem.Rozes ārstēšanai lieto divgadīgu dzinumu mizu bez korķa kāras. Mizu aplej ar saberztu kaņepju ūdens emulsiju (kaņepju pienu) un virs auduma novieto uz slimās vietas.


  • Uz lapas sākumu