Zalktis

Šī nevācu tauta vēl tagad turas slepeni pie lielas elka - dievības , sauli, mēnesi, zvaigznes, uguni, ūdeni, upes pielūgdama, zalšus  un ļaunus krupjus par dieviem turēdama, kuri, kā es pats pa daļai esmu
redzējis, bija resni un uzpūsti.

Mūsu gudrība ir spēja turēties Dabas soļos un tautā godā celt brīvdomas.

... Kaut Tu ātrāk vecs paliktu...

Ar vecumu saprotam zināšanas - gudrību. Tikai sasniedzot "īsto vecumu" varēja iekļūt viedo aplī, dzirdēt sarunas... Aplis, aka un zalktis latvietim vienmēr simbolizē pagātnes un nākotnes veselumu, kas veicina tagadnes rīcību. Gudrība latvietim palīdzējusi sadalīt laiku starp vakar, šodien un rīt, domājot ne tikai par mirkli, bet arī par laika kārtību un nesteigu (nesteidzīgums, rāmums kā domskaidrība). Katrai tautai ir sava garīgā laipa ,... latviešiem tā ir prasme saskatīt pasaules (Pa saulei) veselumu un arī māka izjust BIJUŠO (Aizsaule). Saskaņas sajūta ir gudrības izpausme darbos, saskarsmē, vārdos, domās

Zalktis simbolizē gudrību un zintniecību, tas ir svēts dzīvnieks, kam pieejama visa gudrība.

... šeit būs vieta mūsu dvēselītes skaņām...

video/kokle/ Zalktis

Mūsu domas parasti tajā novadā, kur norit mūsu dienišķais darbs, kur pildām savu uzdevumu, ar ko vijas mūsu rūpes un prieki.  Latviešu  paaudze ir tikai tilts no pagātnes, kur smeļam dzīves gudrību, uz nākotni, kurai atdodam mūsu, ja ne vienmēr domas, tad visu aktivitāti. Mēs neko nedarām, kas nav domāts nākotnei. No tā arī izriet, ka dzīvei jēga nākotnei.

…priekšlasījums Cēsīs, Zemnieku sanāksmē, 1936 gada 19.janvārī.

J.Auškāps

Daiņa Jansona foto - Zalktis, Kalmes...

No gudrības nevajag baidīties, baidīties vajag no  slinkuma un vienaldzības. 

ierasots Lielvārdes pusē

Dievs ir meklēts pa visu pasauli, debesīs un saulē, un aizsaulē, gaisā un gaismā, un pērkonī, visā dabā, ugunī un ūdenī, kokos un kustoņos, dzīvē un nāvē, bet visretāk tur, kur viņš dzimis un audzis , un palicis – cilvēka sirdī. (KR 17. 224.)

Rainis

Kuplis auga ozolinis

Saules taka maliņā;

Tur Saulīte jostu kāre,

Ik vakara noiedama.

SKATĪJUMS

INGRĪDA KAŽE ir ārste, kurai ārpus darbalaika ir daudz un dažādu nodarbošanos. Viņa ir aktīva kora dziedātāja, kurai tuvas latviskās tradīcijas. Piedalījusies tautas tērpu skatēs, ir piecu Latvijas novadu tautas tērpu īpašniece.

Līga Vilčinska (raksta autore)

Mēs esam tikai divas reliktas tautas, kas saglabājušās visā Eiropā kā arhetipiski vecākās tautas pasaulē -- latvieši un lietuvieši.

Daļa no tautas. Personīgais tautas tērps ir laba motivācija, lai celtu pašapziņu, jo tas ir individuāls. Tie tautas tērpi, kas pieder kolektīviem, visi ir vienādi. Turklāt dejotājiem mazliet pārveidoti, lai vieglāk dancot. Bet savs -- individuālais tautas tērps -- tā ir liela vērtība. Tas ceļ valkātāja pašapziņu, ir inteliģents! Es esmu daudzās zemēs bijusi un salīdzinājusi tērpus. Tie ir krāšņi, bet viņiem uzsvars ir uz krāsām, uz spilgtumu, apliecinot fizisko esamību. Mūsu tērpi satur kaut ko no netveramā, garīgā. Pirmkārt, tie ir ģenētiskie raksti. Un nav tikai greznumam, tie ir ar sakrālu nozīmi, nevis vienkārši ornamenti, bet izkārtojums rakstā. Un kāpēc tiem jābūt tieši tajās vietās tērpā, nevis citur?

-Esi to pētījusi?

-Es vienkārši līdz tam nonācu. Man to palīdzēja izprast zintnieki. Tas bija ļoti sen. Viņi man deva impulsu un skaidrojumu. Man tas toreiz likās kaut kas bezgala interesants -- jauna pasaule. Piemēram, mums ir divdaļīgi tērpi -- „augša” un „apakša” atsevišķi. Daudzām tautām ir gari virstērpi. Mums tikai senatnē krekli bijuši gari, vienlaicīgi arī apakšsvārki, jo vilnas brunči ir parupji. Bet arī tad vizuāli tērps bija divdaļīgs -- „augša” un „apakša”. Tas ir princips. Augšdaļu rotā savādāk, jo, ja cilvēku salīdzina ar koku, tad kājas ir kā saknes, ķermenis kā stumbrs, rokas, galva -- kā zari. Tāpat cilvēku var identificēt ar Visumu. Cilvēks un Visums. Visuma daļa attiecas uz tērpa augšdaļu un arī uz ķermeņa augšdaļu. Zeme, pazeme ir apakšdaļa -- no jostasvietas uz leju. Josta ir robeža, nevis tikai priekšmets, kas satur brunčus, domāta -- lai atdalītu abas daļas. Josta vienmēr ir rotāta. Un ir tā daļa, kas cilvēkam nolemta. Mūsu tautas tērpos rotāta tikai augšdaļa. Mēs nerotājam potītes, neliekam pīrsingu, nav gurnu daļas rotājumu. Mums nav rotājumu zem jostas vietas. Mēs rotājam augšējo – garīgo. Tātad uzsveram šo daļu.

 -Josta ir centrs?

-Josta ir šodiena, centrs. No jostas uz leju -- pagātne, uz augšu -- nākotne. Arī pēc cilvēka ķermeņa formas var spriest par viņa pagātni un viņa nākotnes iespējām. Kuriem masīva ķermeņa apakšdaļa -- lieli gurni, liels dibens, masīvas kājas -- ir piezemētāki, praktiski. Tā ir pagātne. Tautas tērpā tāpēc svārki ir no rupjāka auduma nekā krekls, kas ir augšdaļā, jo arī enerģijas cilvēkā sadalās atbilstoši šīm vietām. Es nepabeidzu par jostu. Josta ir tagadne, cilvēka pašreizējā bagātīgi izrakstītā dzīve. Brunču, bikšu daļa ir kā pagātne, krekla daļa ir nākotne, garīgā pasaule, jo cilvēkā enerģētiskie līmeņi, lūk, tieši tāpat izkārtojas mugurkaulāja priekšpusē. Austrumnieki sen to zina, bet mūsu tradīcijas stiprā daļa nav pārzināt šīs enerģētiskās sistēmas, tomēr tautas tērpā, ja tā ieskatās, var redzēt, ka senčiem bijušas zināšanas arī par to. Vai tās ir intuitīvas vai speciālas zināšanas, kas varēja būt pieejamas ierobežotam cilvēku skaitam? Tomēr tādi zinātāji bijuši. Enerģētiskās lūkas ir izveidotas tā, lai katra pildītu savas funkcijas un būtu ar atbilstošām vibrācijām. Visrupjākās vibrācijas ir apakšējā daļā. Katrā nākamajā lūkā --arvien smalkākas, līdz beidzot kroņa lūkā-vissmalkākās. Kas notiek ar kroņa lūku? Tai pat nosaukums ir zīmīgs un to mēs rotājam ar vainagu. Vainags. To liek galvā, lai cilvēkā rotātu garīgo pasauli, augstāko daļu, tāpēc saka „kronis visam”-- visam, kas pakārtots zem tā. Vainagi un kroņi svētkos ir likti tieši ar domu: mēs izrotājam to augstāko punktu savā ķermenī. Citi rotājumi arī ir ķermeņa augšējā daļā un uz rokām. Senatnē sievietēm bija gredzeni uz katra pirksta. Protams, ne jau ikdienā, tikai godos. Arī apbedījumos to var redzēt, jo mūža pēdējos godos cilvēku tērpa goda drānās.

 -Atceros -- filmā „Pūt, vējiņi” Zanes rotas svērušas 4,5--5 kg. Aktrisei vajadzēja lielu spēku, lai tās turētu ar staltu stāju.

-Tādas masīvas rotas nēsāja līdz 9.--11. gadsimtam, kad ciltis bija brīvas, kad cilvēkiem piederēja metāla sakausējumi, ko ieguva tirgojoties. Pēc tam laupītāju ciltis nāca un atņēma gan sudrabu, gan varu. Mainījās rotājumu veidi, pārgāja uz izšuvumiem. Tās smagās rotas bija ko nest, jo senatnē cilvēki bija mazāka auguma, vienīgi fiziski attīstītāki, atbilstoši citādam dzīves veidam. Katrā ziņā tās bija karaliskas rotas, vergu tautām tādas nevarēja būt. Karaliskas rotas karaliskiem cilvēkiem.

 -Tu esi pētījusi rakstus?

-Tērpā raksti, cik esmu ievērojusi, ir ne vien atbilstoši rotātāja skaistuma izjūtai, bet vairāk ar aizsardzības un vēlējuma nozīmi. Tērps pats par sevi, bez rakstiem, principā ir ķermeņa aizsargs pret temperatūras svārstībām, ievainojumiem, bet raksti runāja ar un par tērpa valkātāju. Ko tad izrakstīja? Plecu daļu (rokas bija ļoti saudzējamas, kas tad būtu cilvēks bez rokām?), katrā pirkstā pa gredzenam. Karavīru aproces ar zīmēm, kas aizsargāja roku pret šķēpu un zobenu.

Es saviem lindrakiem,

Sudrabiņa vīles šuvu,

Akmeņota tautu sēta,

Pāri gāju mirdzēdama.

Tas nozīmē, ka tajā sētā, kur ieiet sieviete, ne vienmēr ir labvēlīga attieksme pret ienācēju, līdz ar to, darinādama savu tērpu, viņa ieliek tajā aizsardzību. Tur ir reizē raksts, aizsardzība, lūgums pēc aizsardzības.

- Prievītē mezgls. Tas ir noslēgts aplis, aizsiets ar mezglu.

- Arī jostai. Josta maģiski aizsargā Saules pinumu cilvēka ķermenī un arī norāda uz pašdisciplīnas nepieciešamību:

Trim kārtām jostu aužu,

Apkārt savu augumiņu...

Tagad mēs maz domājam, cik svarīgas ir rokas! Kad kaut kas notiek ar rokām, tikai tad jūtam, cik tās nozīmīgas! Aproce bija rotāta, arī plecu daļa, gar kaklu svarīgi rotājumi, lai lūka būtu aizsargāta pret nelabvēlīgu enerģētisku iedarbību. Tie, kas prot nodarboties ar sliktām lietām, melnām maģijām, iedarbojas uz cilvēku caur enerģiju lūkām, tāpēc aizsardzībai agrāk bija ļoti liela nozīme. Gan cilvēku pašu aizsargāja, gan mājokli, gan lopiņus. Jaunu mājokli aizsargāja cērtot pakšos slīpo krustu.

 -Dievkociņu stādīja pie mājas.

-Lietuvēna krustu vilka, dažādas citas maģiskās zīmes, jo cilvēks senatnē bija atkarīgāks no dažādiem apstākļiem.

 -Tu esi ārste, vai neesi papētījusi par vara rotaslietu iedarbību uz ķermeņa veselību? Zinu, ka vara monētiņas liek uz slimām vietām, tās dziedina cilvēku.

-Man vienmēr bijis jāstrādā zāļu medicīnā. Tā Eiropā ir tradicionāla un balstās uz to, kas pierādīts klīniskajā medicīnā. Austrumu medicīna ir citādāka, jo balstās uz cilvēka kā veseluma fizioloģijas pārzināšanu, enerģiju plūsmām. Cik esmu ievērojusi, tad arī metālus cilvēkam vajag piemērot individuāli, nosakot, kas katram noderīgs.

-To jautājot, domāju, ka varbūt senčiem rotaslietām bija vairākas nozīmes -- gan aizsardzība, gan ārstēšana.

-Droši vien. Kādi metāli mūsu rotās bija: misiņš, sudrabs, dažādi vara sakausējumi. Mums nav bijis zelta, bet tas dainās bieži ir minēts kā enerģijas veids. Sudraba un zelta enerģijas. Tur, kur ir runa par zelta un sudraba apmaiņu, tur ir runa par šo enerģiju saspēli. Sudraba enerģija ir sievišķā -- Mēness, zelta enerģija -- vīrišķā, Saule. Šī enerģiju saspēle ir daudzās dainās kā precību dziesmas:

Nāc pie manis, tautu meita,

Mainīsim gredzeniem,

Man bij zelta, tev -- sudraba

Pati nāci piedevām.

-Sievišķā un vīrišķā.

-Metīsim kauliņus kopā, apmainīsimies ar enerģijām.

 -Tad sanāks viens vesels.

-Tas ir papildinoši. Viss pasaulē notiek ar apmaiņu, tāpēc ir ziedotas prievītes, dzīpariņi, jo tas ir cilvēka roku darbs. Ja to ziedo, tā ir atdošana, viena desmitā daļa katram ir jāatdod, vienalga kādā veidā. Tā ir enerģija apmaiņai. Mēs taču gotiņai arī dodam sieniņu, jumtu virs galvas, lai viņa mums apmaiņai dotu pieniņu. Tā viss notiek uz apmaiņas principa. Vīrišķais ar sievišķo ir mūžīgā saspēlē. Kulminācija tai -- Jāņi, bet pamatdoma ir ļoti brīva: Visuma un Zemes kāzas, visās izpausmēs. Arī cilvēks izspēlē to pašu mistēriju un tur nekā piedauzīga nav.

 -Tie, kas to saprot, atmet citu sapratni, atmet lieko.

-Svētīgi vienai aiziet pļavā, bez cita cilvēka blakus, lai nenovirza uzmanību, lai var koncentrēties uz sevi, pabūt, pasēdēt kādu stundiņu vienatnē. Tie ir tik svētīgi mirkļi, skaistākie mirkļi dzīvē! Tie nav ne ar ko salīdzināmi. Un tautas tērps ir lielisks veids kā sagatavoties svētkiem. Mierīgā garā izplānot to dienu, saposties, uzlikt savu nopīto vainagu... Kad esi saģērbies, sākas svētki. Gatavošanās ir ļoti būtiska. Ja nav gatavošanās, nav svētku sajūtas. Nevar to sajūtu uzreiz dabūt, tā ir apzināti jāveido.

 -Tev pašai ir kāds tautas tērps?

-Man to ir pieci.

 -O!

-Visi lietoti un lietojami. Es sāku ar Lielvārdes tērpu, jo dažas daļas bija no mammas tērpa palikušas. Uztaisīju visu. Tad sāku domāt, ka manas saknes ir no dažādiem novadiem, kurš ir priviliģējošāks? Satecējušas tautas no visādām pusēm, jāuztaisa ir katra novada tērps, tāds, kas ir ar visbūtiskākajām pazīmēm no katra. Kurzemi pārstāv tāds tērps, Zemgali -- citāds, Abrenes tērpu principā vajadzēja uztaisīt visu, pārējie -- tāpat izauga. Tad ir arī Siguldas tērps.

 -Tu tērpus velc pēc noskaņām?

-Kad biju ar „Skandiniekiem” Kurzemē, tur nevarēju uzvilkt citu tērpu, vien Kurzemes. Vide, vieta to nosaka. Enerģētiskās sajūtas. Tas tāpat kā uz balli neaiziesi džinsos. Jābūt piemērotībai tai vietai. Lielo, smago Kuldīgas tērpu ar divām villainēm, smagiem piekariņiem, tumši zilu villaini neuzvilksi Latgalē, tas neder. Un otrādi. Latgalē nav iedomājams smagais Kuldīgas tērps, tur neder smagas struktūras. Katrā cilvēkā ir abas enerģijas, var būt runa tikai par proporcijām. Kurzemnieces ir vīrišķīgākas, ar lielāku pašapziņu. Tas atspoguļojas arī tērpā, Dziesmu svētku gājienā to var labi redzēt. Es vienmēr to gājienu no sākuma līdz beigām skatos, kaut knapi turos kājās. Tad jūt -- nāk kurzemnieki! Kurzemnieku enerģētika savādāka, ar labu pašapziņu, viņi ir neatkarīgi. „Kurzemīte, dievzemīte, brīvas tautas auklētāja”. No viņiem staro šī enerģija. Kad nāk latgalieši, tur pilnīgi kaut kas cits. Rindas nav strukturētas, iet brīvi -- kā nu kurš, mazie pa vidu, tādi – liriskāki. Enerģijas plūstošākas, maigākas, jo ļaudis sirsnīgāki. Bet viņiem trūkst stipruma, pašapziņas. Vidzemnieki nāk ar savu inteliģenci un smalkumu.

Mazajā Latvijā ir dažādas enerģētikas. Kurzemnieces vairāk izvēlas košas krāsas. Vidzemes pļavās vairāk ziedošu puķu. Kurzemē mazāk, pat vainagu reizēm nav no kā īsti nopīt. Viņi varēja nokrāsot spilgtākas krāsas, jo ieguva tās tirdzniecības ceļā. Vidzemes pļavas ziedīgākas, daudz puķu tur, daba krāšņāka, līdz ar to tērpu negribas tik ļoti izcelt. Tur valda pasteļtoņi, ar dabiskiem materiāliem nokrāsoti. Melnā ir ienākusi pēdējos gadsimtos. Pirms tam bija pelēkā, baltas vilnas, gaišāk vai tumšāk pelēkas drānas. Alsungas vīriem melni tērpi kā skursteņslauķiem mākslīgi ieviesti. Alsungas muižkungs gribēja, lai viņa muižas ļaudis staigā tādā melnā ģērbā. Pats izdomāja viņu tērpu skices. Tos ieviesa un tie kļuva par tautas tērpu. Mūsu tautas tērpos ir daudz asimilētu svešu ideju. Sevišķi Kurzemē. Sēlijā ir vismazāk pārveidoti tērpi. Piemēram, Krustpils. Seno lībiešu un latgaļu tērpus ir grūti atšķirt, tie ir ļoti līdzīgi. Nīcas, Bārtas kreklu masīvie izšuvumi ir arī ukraiņiem. Raksti -- viens pret vienu. Sievām lakatu sējums ap galvu un augšā sasiets pušķīšos saucās poļu sējums. Dīvainā kārtā mums ir arī bijušas vīriešiem īsbikses. Dundagā. Dundagas tērpiem adītās zeķes vai bikses ir ielaistas zeķē iekšā. Protams, tagad izzudušas. Tāpat kā sievu garās bikses Vecpiebalgas pusē. Brunči bijuši īsi, zem ceļa svītraini un pārējā daļā tumši zilas vilnas bikses, diezgan paplatas. Ar laiku brunči pagarinājās un bikses izzuda.

 -Esmu lasījusi -- Kurzemē bijusi tradīcija, ka velk garākus brunčus, tad īsākus un pa virsu vēl īsākus.

-Uzskatīja, ka sievai jābūt kā siena kaudzei. Jo brangāka līgava, jo spējīgāka radīt pēcnācējus. Tās ar īsām kājām, kuplām miesām skaitījās raženas līgavas. Vairākas zeķes savilka un brunčus vienu virs otra arī, lai izskatītos resnāka. Tad meitu sēdināja zirgā un veda precībās. Jo dižāka bija, jo labāka, tātad -- auglīgāka.

-Ir arī pāri galvai liekamie brunči.

-Lībiešiem bijuši brunči, ko varēja valkāt visādi. Apmeta ap kaklu. Bija uz leju tā kā tunika, tikai bez piedurknēm. Taisni gabali, sānos šķēlums, lai var brīvi staigāt. Ļoti atšķirīgi no tagadējiem tērpiem. Tādi, kādus tagad velkam, ir kopš 18. gadsimta.

-Tautas tērpu neatņemama sastāvdaļa ir cimdi. Cik zinu, meitām bijis jāada no desmit gadu vecuma un neviens cimdu pāris nedrīkstējis atkārtoties.

-Jā. Tas izpaudās arī mūsu tautas mūzikā. Es tam tā nebiju pievērsusi uzmanību. Kad dzied tautas dziesmu, to nekad nedzied glīti pa pantiņiem, no sākuma līdz beigām. Vienalga, kaut kur kādā brīdī būs izlēciens vai viens paņems citu noti nobeigumā vai pēdējā frāzē kaut ko pārveidos. Tas ir brīnišķīgs fenomens, kas liecina par radošumu. Tā nav tiražēšana, štancēšana, kaut kā pavairošana. Mums nekad tā nav. Kaut vai nieciņš, bet ir pamainīts. Tāpat tautas muzikanti spēlē. Vienmēr kaut ko pamainīs, nekad neatkārtos tādu pašu skaņdarbu, pēkšņu asimetriju piemetīs. Vācieši godīgi nodziedās visus pantiņus vienādi, viņi ir kā cilvēks kvadrāts. Mums būs improvizācija un to veiks ar baudu. Rokdarbos tieši tāpat. Noskatījās jau tos rakstus, bet izpildījums nebija vienāds, tas nemaz nevar būt vienāds, jo katram savs rokraksts, adījuma veids, materiāls, krāsu izjūta atšķirīga. Latvietis, pārdodot audumu, nomērīs, uzmetīs vēl pa virsu vīles tiesai. Tāpat kā ogas iesver, uzmet vēl kādu pa virsu. Tas ir domāšanas veids, tas darbojas automātiski. Viņam neviens to nav teicis, ka tā vajag darīt. Viņš dod uz priekšu -- kā sēklu, lai vienmēr būtu.

 -Dod dieviņi otram dot...

-Lai man ir labi, lai tev ir labi. Tāds ir princips.

-Varbūt tas latvietis iekšēji zina, ka tā ir enerģijas apmaiņa?

-Jā. Nebūs bagāts kā Amerikā, bet viņam pietiks.

 -Dod, Dieviņ, dienišķo maizi... nevis krājumus mēnesim. Reliģijai ir savs sliktums un savs labums, bet baušļi nenoliedzami darbojas.

-Ir būtiskas atšķirības dievturu un kristiešu izpratnē par cilvēka dzīvošanu šajā pasaulē. Piemēram, latviskajā tradīcijā un domāšanā nabadzības nav. Nabadzība nav nekas labs, jo principā, ja cilvēks kustas un kaut ko dara, viņam ir jābūt pārtikušam, viņam vienmēr kaut kas ir. Nav mums ubagošanas kā tādas! Ja fiziski esi spējīgs kaut ko darīt vai ja esi slinks, tad tas ir domāšanas veids. Kristietība to akceptē, jebkura reliģija ir opijs tautai.

 -Lai pakļautu tautu.

-Lai cilvēks vieglāk panestu savu nožēlojamo stāvokli un samierinātos ar to. Tas nav patiesi. Brīvs cilvēks dara tik, cik pats var. Viņam ir ko dot apmaiņai. Kā šodien sakām: “Viņš normāli funkcionē.” Ir pārticis, bet nav lieka balasta. Viss, kas nepieciešams, viņam ir. Kurzemē staigāšana un aizņemšanās no kaimiņa bija negods. Kurzemnieks ir lepns. Lepns caur savu varēšanu. Tur neiet pēc sērkociņiem. Tā būtu kauna lieta.

 -Ja nav, tad iztiec!

-Iztiec, ja esi slinks vai neapķērīgs, bet neiesi lūgties pie otra. Tev pašam jābūt pašpietiekamam, tev jābūt visiem resursiem! Turpretī Latgalē, kur dzīve sādžās, tur aizņemšanās ir dabiska lieta. Ieskries, parunāsies, viņiem vajag būt kopā vēl ar kādu, tad jūtās stiprāki. Tā ir tā atšķirība. Tāpēc tā nabadzības sludināšana nav nekas labs. Pieticība ir kaut kas cits. Esi pieticīgs, tērē tik, cik nepieciešams. Tur ir tā lieta, ka ikkatram cilvēkam ir jāatdod tā desmitā daļa no sevis, saviem ienākumiem. Ja atdod tikai naudā, baznīcas labā, cilvēks, domā, ka viņam nekas vairāk nav jādod, bet ir jādalās ar savu pieredzi, padomu, kaut vai informāciju.

-Tā, kā tu pašreiz dalies ar informāciju.

-Man tas ir pienākums un tas nāks atpakaļ. Tāpēc sīkstuļiem nekā lāga nav, jo viņi tikai ņem. Tas pats ar tiem kredītiem. Tu nevari ņemt no savas nākotnes, tu neko vēl neesi devis, bet jau gribi saņemt. Un daudz. Tās likumsakarības ir garīgajā pasaulē. Tās strādā. Jaunieši tagad ir tik prasīgi, nekad iepriekš ar neko tādu neesmu sastapusies. Man vajag! Egoisms. Es, medicīnā strādājot, esmu labāk izpratusi cilvēku. Tas bija viens no maniem uzdevumiem. Kad izzini fizisko līmeni, tad var domāt par citiem līmeņiem. Kas patiesībā ir cilvēks, to pilnīgi līdz galam nekad neuzzināsim, tikai to, ka tas nesastāv tikai no fiziskā ķermeņa. Atgriežoties pie tautas tērpa, tas ir gan apģērbs, gan goda ģērbs un tam ir ne tikai fiziska nozīme, bet arī garīga -- pašapziņas celšana, savas identitātes izrādīšana. Arī Dziesmu svētku laikā viens otram signalizē, ka mēs esam, ka esam lepni. Mainās cilvēka stāja. Kāpēc sievietēm ir brunči, bet vīriešiem bikses? To nosaka ķermeņa enerģētika. Sievietes ķermenis uz apakšu ir atvērts, vīrietim uz leju ir slēgts, bet ir atvērts uz augšu. Bikses noslēdz apakšējo daļu. Vīrieši velk bikses, jo tas ir saskaņā ar vīrišķo enerģētiku. Sievietei ir jābūt atvērtai, ar kupliem brunčiem uz apakšu, jo sievietes ķermeni uzlādē apakšējā daļa, viļņveida kustība, viņa saņem enerģiju no zemes. Ejot tautas tērpā ir brīva gaita, nenogurst, var noiet lielu attālumu.

-Varbūt tāpēc, ka svārki veido arī apli?

-Varbūt arī tāpēc, bet vairāk viļņošanās pēc. Vēl mums ir raksturīgas villaines. Es pat nevaru nosaukt nevienu tautu, kam vēl ir tādas villaines. Ir tunikas, bet villaines nav. Lietuviešiem bija, bet izzudušas. Tā ir mūsu īpatnība. Vērtīga atšķirība. Kad sieviete apliek garo villaini, tai noteikti jānosedz roku gali, tagad viņa izskatās pēc piramīdas. Piramīdai gala nav, tas ir nošķelts, galā ir galva, tā augstākā daļa. Piramīdas forma. Varbūt tur ir kaut kāds sakars, kāpēc tās sagšas liek, varbūt enerģētiski tas cilvēku kaut kā savādāk strukturē.

-Trijstūris ir Dieva simbols. Sieviete pilnīgi tam atbilst ar saviem brunčiem. Vīrietim vajadzētu būt otrādi vērstam.

-Viņam arī ir otrādi -- uz leju. Enerģētika no zelta un sudraba veido vienu veselumu. Mūsu puzurā ir gan viena, gan otra enerģētika. Šīs enerģētikas tikai kopsummā, savstarpējimijiedarbojoties, ir viens vesels.

-Man šķiet, ka arī vainadziņi ir apaļi, nevis kantaini.

-Vispār ir. Apes pusē, Kurzemes dienvidos. Dažādi izteiksmes veidi. Inkiem Saule ir kantaina. Austajos rakstos Saules zīme arī kantaina. Kantainam un apaļam nav liela starpība. Ja izlīdzina stūrus, paliek aplis. Kāpēc tie kantainie ir pazuduši, tā arī ir īpatnība, ko vajadzētu papētīt, restaurēt. Ieteikšu biedrībai. Asumiņu tērpos nav, bet ir 45 grādu slīpais leņķis -- dzīvības leņķis, kustība. Austras kokam arī ir tāds. Aužot nemaz nevar citādāk izaust, to tehnika nosaka, rūtiņas. Šujot arī skaita diegus, tāpat sanāk rūtiņās. Slīpie virzieni ir pāri. Jā, tās villaines mums ir raksturīgas, tā ir tāda iezīme.

-Villaines, lai būtu silti?

-Siltumam, protams, bet kāpēc nav lakats? Tas radās vēlāk. To sēja, aizspraužot aiz brunčiem, vai sasēja uz mugurpuses. Godos vilka villaines. Par villainēm, sagšām ir daudz dainu, tās ir dvēselītes simbols dainās. „Dārga mana dvēselīte”. Arī tajā dziesmā „Pie Dieviņa gari galdi”.

Tur sēž pati mīļā Māra

Villainītes rakstīdama

Izrotāja, saskaitīja

Atdod Dievam rociņā.

Villaines ir dvēselītes. Tās nav fiziskās villainītes.

-Villaine. Sirds. Es apsedzu savu sirds čakru.

-Villaine ietver dvēselīti. Villaines sakta ir uz ceturtās lūkas jeb uz sirds čakras. Arī saktas ir pakārtotas enerģētiskajiem līmeņiem. Rupjākās ir apakšā, smalkākās augšā. Pie kakla pirmā saktiņa vienmēr ir mazākā saktiņa, uz krūtīm lielāka. Var arī vienādas spraust vai arī mazākas un tad lielākas. Villaines saktas ir vislielākās, pa visu priekšu. Kronis visam ir Kurzemes dižsaktas -- lielas, smagas. Mēs esam zaļā tauta. Ne tāpēc, ka mēs zaļi domātu, ne tāpēc, ka mums zāles un zaļuma daudz, bet tāpēc, ka mēs esam sirds lūkas cilvēki. Sirds cilvēki.