Rāmums -latviskās vides dievatskārsme
Kas nu cels mūs rītos agri,
Kas dos gudru padomiņu?
Celsimies paši agri,
Dievs dos gudru padomiņu.

rāmtece... DIEVA UPE

Lai domu zīles ir zīmju atbalss dzīves jostā,

Lai pieskāriens ir sajušanas vērts,

Rīts – Saules vadīts dienai,

Nakts – sudraba lējums.

 Lielvārdes pusē


Šajā ikdienas steigā pēdējais laiks meklēt rāmavu, ramdīšanos. Esam no savām rāmaliņām izdzīti, esam piesavinājušies steigu, liekus uztraukumus. Esam kļuvuši par tādu tautu, kādu Uldis Ģērmanis apzīmē vāciešus:nervozi darbīgā tauta. Vai patiesi mums jādarbojās drudžainā steigā? Dzejas simbolikā izsakoties: mums jāiestāda parocīgā vietā ozols:

Dieviņš rūc,

Zibšņus met ozolā,

Labāk met ozolā,

Ne bāliņa sētmalā.

Maruta Voitkus- Lūkina


Senā latviešu dzīve un māksla ir viscaurēm reliģiska, maģiska. Tā ir burvību un zinšu pilna. Dievājums ir latviskā stila redzamākā pazīme, kas sadzīvē parādās neskaitāmās simboliskās izdarībās, bet rotājošā mākslā kā maģiskās raksta sastāvdaļas.
Rāmums ir otrs latviskās sadzīves un mākslas stilistiskais galvenums. Dainas pauž ka rāmi izturas, runā un kustas krietni ļaudis. Rāmi pats Dievs jāj lejup,no debesu kalna. Rāmi ejmu, rāmi teku, rāmi laidu valodiņu...Beidzot kuplums ir latviešu dzīvē un mākslā, visu aptverošā stila pazīme.   Liec, Laimiņa, man mūžiņu, vieglu, vieglu, kuplu, kuplu-
Apenīša vieglumiņu, bērza slotas kuplumiņu.

Ernests Brastiņš


Latviešu valodā mēs mēdzam runāt par spēka vārdiem un par spēkavotiem. Tā ir tautas gudrība, kas intuitīvi izprot- vispirms, ka vārds, doma, mērķa priekšstats ir kā sēkla, no  kā garīgais spēks izaug.Bet otrs princips ir tikpat svarīgs: ka garīgais spēks verd no kādām cilvēka prātam apslēptām un neuztveramām dzīlēm, it kā no neizsmeļamiem ūdens avotiem. Mums tikai jāiemācās, kur un kā no tiem smelties.

Vaira Vīķe-Freiberga


Latvieši nevar dot tik bagātu tautas mantu skati, jo šīs mantas postīja un aprija nemitīgi kari. Bet mēs nostādījām līdzās kaut ko citu. Latvietis,-pareizāk, latviete apvijusi katru savas dzīves soli brīnišķīgām dziesmām, tā pārnesdama kultūras vērtību radīšanu no materiālās pasaules uz garīgo pasauli. Vadošais pavediens, kas velkas tam cauri - darba un daiļuma mīlestība.
1936.g.        J.Auškāps


Aiz kalniņa dūmi kūp,

Kas tos dūmus kūpināja?
Mīļa Māŗa pirti kūra,
Dieva dēlus gaidīdama.
Atjāj divi Dieva dēli
Nosvīdušus kumeliņus;
Nosvīdušus nosedlojuši,
Ielaiž rožu dārziņā;
Ielaizdami piesacīja,
Lai nelauza zelta rozi.


Mēs dzīvojam tur, kur mēs dzīvojam un nav jāizvairās no lietām, kas radītas tieši mūsu mentalitātei, tradīcijām un nacionālajām īpatnībām - lauku pirts jau no seniem laikiem ir bijusi latviešu sētas svētākā vieta.

No laiku lokiem latviešu vārdos... buramvārdi

Teodors Zeiferts

Latviešu rakstniecības vēsture

  • Latviešu buramo vārdu starpā sastopami daži, kas uzejami daudz tautās un ļoti tālā senatnē. Pie tiem pieder līmējuma jeb griežamie vārdi: Pantiņš pie pantiņa, kauliņš pie kauliņa, dzīsliņa pie dzīsliņas bu, bu, bu, bu. Līdzīgi vārdi atrodami pie šumeriešiem (ap 2500 gadus priekš Kristus), pie senindiešiem (vairāk simtu gadu pr. Kr.), pie senvāciem.

  Ir tad pilnīgi izslēgts nodoms darīt uz otru kādu iespaidu, ko ievēro dziesmu dziedātāji un pasaku teicēji. Jāgādā un jārūpējas vienīgi par to, kā lai sasniegtu cerētos panākumus.

Pie buramo vārdu satura un formas tad nu nav pieliekama tā mēraukla, kas pie citiem burtniecības darbiem. Bez aprādītajiem iemesliem jāmin vēl arī tas, ka šie vārdi pieder atsevišķiem cilvēkiem, kuri tos uzglabā kā lielu noslēpumu. Viņi nedrīkst tanīs arī nekā grozīt; ja to dara, tie var zaudēt savu burvības spēku.

Dzelzim dzimu, dzelzim augu, dzelzim savas kājas āvu.

Manas miesas, mani kauli, tinatiesi pakulās.
Nelienat neviena lode(?), ne tērauda zobentiņš.
Dievu dotu ciri cirtu pelēkai akmenī;
No akmeņa taukus ņēmu - smērē savu augumiņ.
Dzelzu pirti kurināju tēraudiņa skaidiņām,
Dzelzu slotu sutināju,
Lai pērāsi tas puisītis, kam tērauda kažocīts.
Man kažoka nav,
Man kažoka nav,
Man kažoka nav.

Buramos vārdos parādās arī raksts tādā lomā kā nekur citur latviešu burtniecībā. Dažos gadījumos tas tieši pieder pie līdzekļiem, ar ko sasniegt buršanas jeb vārdošanas mērķi.  Še raksts vēl ir latvietim kaut kas noslēpumains, burvīgs.




BRAUCĪŠANA, MASĀŽA...

16353. Laitīt senāk mācēja gandrīz katra vecāka sieviņa
un ar laitīšanu lūkoja dziedēt dažādas chroniskas
kaites: kaulu sāpes (reimatismu), stīvus locekļus,
nespēku un pat trieku. Vēlāku laitīšanu sajauca ar
riebšanu jeb pūšļošanu un laikam gan bez iemasla
sāka izsmiet un atmest. /P. Š., Rauna./

16354. Braucīšanu izdarīja vecenes, kuras pagastā tam
nolūkam vien stāvēja; viņas nodarbojās arī ar
svecīšu likšanu, ragu likšanu, asins un dēļu
laišanu. Kad kāds bija "saraustījies" jeb "nabu
atstiepis", tad izkurināja pirti un tūlīt sūtīja
pēc braucītājas. Slimniekam vajadzēja kāpt lāvā,
un braucītāja sameta labu garu, ņēma slotu rokā,
labi izpēra un tad sāka braucīt. Pa priekšu sāka no
kakla, tad braucīja citus locekļus un vispēdīgi
vēderu. Kad slimnieks bija izbraucīts, tad vidu
nosēja ar jostu. Vēderu braukot, to arī vārdoja ar
vidus vārdiem. /K. Saržants, Blīdiene./

Der gan DAINAS palasīties. Der tās visas pārdomāt. Der iegaumēt.

Pieļauju domu- te (pirts lapā) pēdas būs daudz, dažas ienāks kaut uz brīdi, gan arī dažas bieži trauks. Tās (pēdas) dziļums būs laiks un tāpēc dodu ceļamaizi.

Kas īsti ir vārdojumi, no kurienes vārdi gūst spēku, un vai tāds spēks pastāv? Daudzi taujā, lūdz vārdu spēku... Var jau teikt, bet pateikts vārds nevietā kā nezāle zels. Pirts un pērtes tajā kopā ar vārda spēku jeb spēka vārdiem ir kā esence... ja piedalās- "uzstrāvo" ūdenim, efekts līdzinās homeopātijai - pēc tam to atšķaidot pat desmitkārt vājākās koncentrācijās, šķīduma piliens joprojām saglabā spēku.

  Ja esat atskaņojusi šo SPĒKA vārdu, tās ir jūsu domas, jūsu dzīvības enerģija.

Latviešu valoda vispār vairāk orientēta uz dabu, mēs vieglāk savienojamies ar šiem MŪSU "laukiem". Latvietim lauki nav tikai jēdziens, tā ir atgriešanās un esamība pie DABAS. Neviens vārds jau nav radies nejauši. Tur ir vairāki aspekti - gan semantiskais, kuru cilvēks uztver caur apziņu un zemapziņu, gan akustiskais.

Ziemas saulgriežu rāmums


Manās domās.... ziemas saulgrieži ir kluss laiks, rāmums gada ritējumā, atslēga jaunajam gadam un slēdzene pagātnei. Un brīdis tagadnei kā vārtu vērējai. Tā ir iespēja "sabremzēties" ikdienas steigai un  pabūt kopā ar laiku, kad tas mūsu prātus ieved maģiskajā gada ritā, atsaucot notikumus un sajūtas gada garumā, pat vairāk- ienirstot dzimtas saknēs. Laiks, kad vārdi vairāk ir sevī, nevis izteikti ārpasaulei.

Pirtī - laiks virmulim apskriet visus kaktus un netraucēti izplēnēt kopā ar ūdens lējienu pār augumu.

Ūdentiņ(i)s straujtecītis skaloj manu augumiņu, ūdentiņ(i)s straujtecītis apvij manu augumiņu, ūdentiņ(i)s straujtecītis ar manu augumiņu.


Dieviņš gāja pa celiņu,

Pašā Jāņu vakarā,

Balti svārki mugurā,

Zelta niedre rociņā.

Lai Dainu kamols ir arī  jūsu kamols...

Rīta rasa noskaloja

Rožu zieda puteklīšus,

Es aizmirsu ļaunu vārdu,

Labu vārdu dzirdēdams.


Ieklausies

PIRTĪ vārdi lietojami deviņiemi aplokiem,
katrā aplokā sidrabiņa upe tek. Rāmums.
Rasa, lietus, sniega seģe un zelta ūdentiņš,
Visi vienā akā rodas,
Dieva dots pieskāriens.

Ik vakarus  saule gāja zelta mati  galotnēs,
Ik vakaru papardīte Saules meitām rakstus sniedz,
Ik rītu sidrabiņš deviņos ozolos,
Deviņos ozolos, deviņās(i) pļavinās.

Vakaros(i) daudzināja, klusi vārdus ritinot,
Rāmi lēnām uz liepiņu ar ozolu apvijot,
Būs jauniem, būs veciem
pirtī guni iekšā degt.

Lielvārdes pusē ierasota un vārdos nesta

Pēc pērtes pirts vārdi:

Lec, saulīte , rītā agri,
Lai zemīte rotājās,
Lai pļaviņas sudrabo,
Dievam doti  pilnas rokas
Zelta upju pavedienu,
Man rasas augumiņa.

Sēlijas pusē ierasota un vārdos nesta


Aiz upītes balti bērzi
   Sudrabiņa lapiņām;
   Es paklāju villainīti,
   Man piebira sudrabiņa.

Dod, Dieviņ, nepagurt,
Labu darbu strādājot;
Labu darbu strādājot,
Citiem darbā palīdzot.

Dod Dieviņ dodamo,
Es saņemšu ņemamo,
Es saņemšu ņemamo,
Ar abām rociņām,
Ar abām rociņām,
Ar balto dvēselīti.

Šorīt agri celdamās,
Trīs vārdiņus vien sacīju;
Mīļš Dieviņš, Laima, Māra,
Nāciet manim palīgā.



Iemu Laimes pirtiņâ,
Aizaveru pirts durtiņas;
Dievs to zina, mīļa Laime,
Vaj izgāju saulitê.

 

Ai, Jāniti, ai, Jāniti,
Kāda tava cepurite!
Pirtî gara lejamà,
Brūzî brāga smeļamà.

Laima vilka zaļu jostu
Deviņiem kamoļiem;
To apjoza sieviņàm,
Laimas pirtî peroties.




Pirtniekiem

Pērkoņa tēvam
Deviņi dēli:
Trīs spēra, trīs rūca,
Trīs zibināja.

Pirtnieka apziņā uztvertā patiesība (RĀMUMS) nekad nebūs absolūta, jo cilvēka apziņā uztvertā patiesība ir līdzīga upei (RĀMTECE). Pilnīga ir tikai pasaule, kurā Pirts un Pirtnieks ir DABAS Kopsolī. Mūsu patiesība tāpat kā mūsu garīgais «es», arī atrodas attīstībā. Es neuzskatu, ka man piederētu kāds patiesības UGUNSKURS vai arī savā apziņā es būtu sasniedzis kādus īpašus augstumus. Šajā pirts vidē - ŪDENS SKOLA  vienkārši centīšos pastāstīt, ko esmu ieraudzījis un sapratis. Latviešu pirts atspulgs sidraba upē peldas jau tūkstošiem gadu. Pavasaris ... Pa vasarai (uz vasaras pusi) ir piemērots brīdis, lai pārdomās kavētos un pārdomās dalītos. Tas labi, ka reizēm esam sveši cilvēki, kuŗus gadījums savedis kopā uz brīdi šajās gadu takās. Nereti dzirdēts, ka paziņu, draugu lokā parasti nopietnas runas nesanāk. Vēlos pastāstīt par to, ko es un daudzi no mums reiz nezināja, nesaprata un par ko pat nedomāja. Bet tā nebūs saruna par pagātni. Ugunskurs blakus upei RĀMI met atblāzmu... mūsu sarunas ir kā skaliņi - dod gaismu, siltumu, rosina būt. DRĪZ LAIKS STĀDĪT KOKUS, PACELT ŪDENI VIRS ZEMES, LAI LEJUP TAS STRAUMĒ DOTOS UN JAUNU VELDZI ZAĻOKSNEI DOTU... pirtnieka rokas ir arī koku stādi, jo jūs iestādiet "LAIKU"...

Lai domu zīles ir zīmju atbalss dzīves jostā,

Lai pieskāriens ir sajušanas vērts,

Rīts – Saules vadīts dienai,

Nakts – sudraba lējums.


  Aka* sākotne      Uz lapas sākumu
Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .