Ozols
Lielvārdes pirts ūdens skola * Pēc spēka, miera, skaidrības un iedvesmas iegūšanas pateicies  ozolam.
Ja jūti, ka tas tev palīdzējis, atgriezies pie šī spēkozola – viņš tagad ir tavs.

Ozolam vārdus teicu,
Triju kārtu jostu sēju,
Lai saulīte rotājās,
Trejdeviņos spēka zaros.

Ozols un pirts rituāli

Pirts rituāli Latvijā... saistoša saruna par pirts pielietojumu ar īpašu gaisotni un par laiku, kurā gan stāstījumi senatnē mijas ar tagadnes pieskārienu, laiku, kurā iegrimstam (apstājamies šķietami) pirts mistikā..... Pirtszinības, pirtnieka darbība un viņa pērtes pielietojumu daudzveidība, paņēmieni, laikrata un enerģētikas pielietojums, atjaunošanās, pirtslotiņu īpašā sagatavošana un izmantošana, pēcpērtes peldināšana un arī pirts rituāli ūdens stihijas un uguns savienībai - šī saruna būs tikai par Lielvārdes pērtes stilu, kurā darbojos un praktizēju.
Semināra cikla nodarbībā šoreiz arī  piedāvāju tēmu ar pavisam ierastu vārdsaikni „Ozols” un „Pirts. Pirtnieku saprastais un reizē mistiskais ozols katram no mums radījis zināmu personīgu attieksmi un pietāti, kā arī, protams, labu vidi pirts gara viedumam. Arī man ... pieredze un prakse ietver novērojumus, atklāsmes un zināmas likumsakarības kopdomas veidošanā par šo skaisto un mums visiem

tik īpašo LATVIETI – OZOLU.

http://www.draugiem.lv/group/18381059/pirts-daba-ritms-cilveks-lielvarde/gallery/#/group/18381059/pirts-daba-ritms-cilveks-lielvarde/gallery/?pid=296799153


...Spēka koks. Ozols stiprina un silda pat visaukstākajā ziemas dienā – viņa miza aizvien ir silta. Ozolam patīk, ja to samīļo, ja stāsta, ka viņš ir maigs un viņa miza patiesi nebūt nav raupja, bet gan drīzāk maiga.


Ozols - Dieva vaigs zemes virsū

Ozols ir dieva koks. Pa tā zariem Jāņos lejā “nokāpj” Dievs apraudzīt savus bērnus. Ozols ir viens no enerģētiski visspēcīgākajiem kokiem, saistīts ar visuma enerģijas spēku. Ozols spēj sevī sakoncentrēt īpašas, spēcīgas kosmosa enerģijas, kuras nepieciešamas dzīvības uzturēšanai. Šī enerģijas veido pasaules mēroga procesus, tautu un cilvēku likteņus. Tāpēc ozoli skaitās svēti. Ozols ir ilggadības un dzīvības spēka koks. Kontaktējoties ar to, cilvēks saņem maksimāli iespējamo daudzumu dzīvības enerģijas. Ozols pēc rakstura ir spēcīgs un skarbs koks. Tā aura ir spēcīga un veselīga. Vislabprātāk ozols kontaktējas ar veseliem cilvēkiem. Ļoti novārdzinātiem cilvēkiem nevajadzētu kontaktēties ar ozola slotu, jo var izsaukt depresīvu stāvokli. Pateicoties lapu blīvumam, ozola slota ātri uzņem sevī gara karstumu un pārnes to uz peramo.

Ozola slotas vislabāk ir siet no kokiem, kas aug biezās, mitrās, apēnotās vietās. Tādām slotām lapas nenokrīt. Vislabāk ozola slotas griezt vakarā pēc pulksten 18.00, jo tad koks ir savā enerģētiskajā maksimumā. Ozola slota tiek izmantota praktiski visās rituālajās pēršanās. Ozola atrašanās vieta un ārējais izskats norāda uz vietas enerģētiku un cik lielā mērā to iespējams izmantot pirts procedūrās.

  • Nekad nenolauz ozola zariņu bez vajadzības un pielietojamības, ozols visu atceras, zin un prot par to pastāstīt citiem.... padomā par to! 
  • Ozols stāvēja tīruma vidū, apkārt bija ziedošas pļavas, kokā – bišu māja. Ozols uz āderes, un bites uz āderes vasarā tik aktīvi strādā! Latviešu zelts ilgus gadus bija bites un vasks.

  • Liela nozīme ozolam ir ārstniecībā. Kāpēc Jāņu vainagus senči glabāja visu ziemu? Jāņos vākti zari bija enerģētiski stipri, tie bija jātaupa, noderēja gotiņai, īpaši atnesoties vai pavasarī, kad pāreja uz ganībām izraisīja visādas kaites. Zīles, ozolmizu tēja labvēlīgi ietekmē gremošanu, ozolmizu vanniņa līdz pret kāju svīšanu. Tām ir pretiekaisuma un antiseptiska darbība.

    • Ja odi sakož, var uztaisīt ozolmizu tēju. Vainags ir gan dekoratīvs, gan maza rezervīte nejaušiem gadījumiem. Un to, kas palika pāri, nākamajos Jāņos ziedoja ugunij kā pateicību.


Seminārs * "Ozols un pirts"

SEMINĀRA TEMATIKAS atslēgas vārdi, kurus teikšu:

·                     no stāda līdz pirtsslotai

·                     no saskarsmes ar to līdz sarunai

·                     no enerģijas ap to un ar to

·                     pirts ozollapas filozofija un pirtnieka meditācija

·                     ozols un ūdens

·                     ozols kā latvju egregors

·                     ozola un liepas vienība

·                     Ozola enerģētika un tās izmantošana pirts procedūru organizēšanā.

·         Pirts rituāla  „Spēka slotas garam ” apmācība – izmanto: Jumja slotu „pērte”, „bizslotas pērte”,...

Teika par ozola lapām...


                         Kāpēc ozoliem robainas lapas

Sensenos laikos pirms daudziem tūkstošiem gadu Dievs ar velnu slēdzis derības. To iemesls sen jau izgaisis no ļaužu atmiņas, bet Dieva nosacījums bijis: „Es izpildīšu savu solījumu, kad ozolam nokritīs lapas.” Velns staigājis ap ozolu, pienācis rudens, visi koki nometuši lapas, osis vispirms, kļavas, liepas, bērzi nodzeltējuši, bet ozolam lapas kļuvušas brūnas, drusciņ savilkušās un palikušas pie koka. Velns staigājis visu ziemu apkārt, nekā. Pavasarī, kad plaukušas jaunās lapiņas, vecās nokritušas. Tā Dievs ar godu atbrīvojās no velnam dotā solījuma, bet Velns aiz dusmām pieklupis ozolam ar abām rokām, gribēdams lapas noraut. Un tik vien varēja, kā izplēst robus ārā. Tā nu ir tās piecas daivas lapā, jo velnam bija tikpat pirkstu plaukstai. 

                      Vaira Vīķe-Freiberga, Imants Freibergs
Un Kvēpenes ozols man teica: nenesiet man lietas kā dāvanas.
Nekariet neko lieku manos zaros. Dāvājiet man savu uzmanību.
Atveriet savu sirdi - tad es jums varēšu savu dāvanu iedot. 

      Un mana dāvana bija šāda: Aizver acis. Apturi domas. Atver sirdi.
Jūti un redzi, kā ozols laiž vara saknes līdz dziļākām zemes dzīlēm. Jūti
un redzi ar iekšēju redzēšanu, kā aug zelta stumbrs uz augšu, uz augšu, uz augšu, kā plešas zari un sudraba lapas saulei pretim, debesīs iekšā. Kā ozols kļūst Saules koks, pasaules ass, Visuma centrs. Tagad ļauj savai apziņai saplūst ar Saules koka būtni. Jūti, kā Tev izaug vara saknes, kā sniedzas līdz zemes dzīlēm.
Jūti, kā Tu audz uz augšu, uz augšu, Saulei un debesīm pretim. Jūti, kā Tevī mirgo zelta un sudraba gaisma. Tagad Tu esi Saules koks. Tu esi pasaules ass. Tu esi Visuma centrā. Un gaisma, kas plūst caur Tevi, nāks visur Tev līdzi. Jo Viens ir visur un viss ir Viens.

(no Kvēpenes viesu grāmatas, 1991.g. 3.-4. VIII)


Ozols pagalmā

   Gan latvju garamantas, gan arī pēdējā gadsimta novērojumi liek saistīt cilvēku un koku likteņus. Daudz kas zudis no šim zināšanām, bet, vērīgi lūkojoties dabā, šīs zinā­šanas var atjaunot. Kad pagājušajā gadsimtā Latvijas pārvaldītāji lika izcirst mūsu senču svētās birzis, vectēvu vectēvi pie mājām sāka iekārtot citādus stādījumus, kas enerģētiski pildīja iznīcināto svētvietu lomu.

  •    Pievedceļi ārēji dažkārt it kā nedaudz kopēja muižu alejas. Pie mājas stādīja ābeles un košumkrūmus; ap mājām — ošus, kļavas, gobas. Netālu no ēkām auga pīlādzis — sargātājs no ļaunuma. Pagalmā, takas malā, kur ikdienas solī daudzkārt garām tecēja sievietes, bija vieta viņu kokam — liepai. Vītoli, Māras koki, auga pie ganu ceļa; tos saistīja ar svētību kustoņiem. Gatves galā, jau pie lielceļa bija ozolu vieta (ozoli pie mājām nebija vēlami, jo tajos dažkārt spēra pērkons; ozolos tas sper ne tikai Latvijā: uz to norāda arī līdzība latīņu valodā starp vārdiem "ozols" un "pērkons" — Quercus un percus, tie skan gandrīz vienādi).

  • "ievas nestāda mājas tuvumā, lai pērkons neiesper un ābelēm ziedus nenoņem". Vēl saka, ka "ievu nevajag pie mājas stādīt, tad tārpi pāriet uz mājām un tās ilgi nestāv". Šos kokus stādīja ūdens tuvumā, pa ceļam uz avotu, upi, strautu.

  •    Koki liecina par cilvēku dzīvību. Latvju dainas stāsta par kādu ļoti senu veidu, kā izzināja tālumā esoša cilvēka likteni. Ja kādam cilvēkam nācās doties tālā un parasti arī bīstamā ceļā, tad pirms aiziešanas viņš stādīja kādu koku. Pēc tā augšanas vai nīkšanas vai pat nokalšanas sprieda par tālā ceļinieka likteni.

   Es, karā aiziedams, Dēstu zaļu ozoliņu. Lai tas auga, lai lapoja, Kamēr nācu sētiņā.

   Ne tas auga, ne lapoja, Ne es nācu sētiņā.

   LD 31980,1

     Es, karā aiziedams, Krustu cirtu ozolā, Lai neraud tēvs, māmiņa, Lai raud krusta ozoliņš.

   LD 31985

   Tomēr šīs dainas nedrīkst saprast tā, ka dzīvā kokā jācērt rēta. Šo krustu cērt ar enerģētisku darbību.

   Krusta zīme ir sevis norobežošana. Vēl 20. gs. beigās Igaunijā, netālu no Lielā Munameģa kalna aug Mustahambas ozols, kur iespieda krustus pēc aizgājēju apglabāšanas. Latvijā dažās vietās ap Klēts kalnu, tostarp Lielezerē, kā arī Galgauskā bija t. s. Krusta priedes. Te noteikti jāpiebilst, ka pēdējo gadsimtu paražas jau lieci­na par to, ka patiesās zināšanas jau bija aizmirstas, un cilvēki fizis­ki centās darīt to, ko bija jāveic enerģētiski. Līdz ar to šai darbībai pēc būtības nebija nekādas jēgas.

   Pieminot svētās bērzu birzis, jau stāstījām par bērziem kā sim­bolu pārejai uz viņsauli. Šo domu atrodam arī dainās. Tā, pavadot karavīru, māte un līgava stāv aiz bērziņa (LD 31978, 4).

   Bērzs no rīkstes nav izaudzējams, tātad šeit simbolos stāsta par zintniecisku izziņas darbību.  Gadījumā, ja cilvēkam nācās doties prom tādā laikā, kad ko­kus nevar stādīt, tad pasakas stāsta, ka to varēja darīt vēlāk arī kāds no tuviniekiem — līgava, draugs vai cits mīļš cilvēks.  Šis ļoti senais zīlēšanas veids nebūt nav novecojis ari mūs­dienās. Daudzi cilvēki stādīja ozoliņus, laižot ceļā savus brāļus, dēlus, līgavaiņus gan Pirmajā, gan Otrajā pasaules karā. Ta Latvijā vēl 20. gs. vēroja stādīto kociņu augšanu, lai tādā veidā sekotu tālumā aizgājušajiem, mobilizētajiem un izsūtītajiem.  Noskaidrosim, ko nozīmē jēdziens "cilvēka koks". Laiku pa laikam prese pārpublicē t. s. druīdu horoskopus, kur katram cilvē­kam atkarībā no viņa dzimšanas laika ir stingri noteikta koku suga un stāsta par viņa īpašībām. Par druīdiem sauca senajā Anglijā dzīvojušās ķeltu cilts priesterus. Mūsu senajiem brahmaņiem un kriviem ir daudz kopēja ar ķeltu druīdu uzskatiem un zināšanām. Tajā pašā laikā ārzemju literatūrā nav izdevies pamanīt nevienu norādi uz šo "druīdu horoskopu". Šķiet, ka tas ir kāda jaunlaiku mistiķa neveikls sacerējums bez kaut cik nopietna pamatojuma.

  •    Ticējumos ar sievieti saista liepu, vītolu un ābeli, ar vīrieti — ozolu, priedi, osi. Vācijā, piemēram, koku dzimtes ir pilnīgi pretē­jas — piemēram, ozols, bērzs un osis ir sieviešu, bet ābele — vīrie­šu kārtas vārds.

   Tomēr par savu var saukt tikai to koku, kuru cilvēks pats ir stādījis un daudzus gadus kopis. Dziednieciskos nolūkos jāiet pie tā koka, kurš visvairāk vajadzīgs attiecīgās kaites dziedinā­šanai. Var būt, ka koku stādījusi daba, bet cilvēks to bieži ir apmek­lējis, runājies ar to. Tad sākas draudzība un reizēm arī līdzīgi likteņi.

   Vairāki ticējumi saista mazu bērnu ar koku. Meitenēm pirmais mazgājamais ūdens jālejot pie ābeles vai liepas, puikām — pie ozola. Ja koks aug, tad ari bērns augs, ja nokalst, tad bērns mirs.  Cilvēka likteni ar stādītu koku apcer daudzas dainas. Tostarp visai plašs ir to dainu klāsts, kuras saista tautās vedamās līgavas likteni ar kādu noteiktu koku. Vairākos gadījumos līgavu saista arī ar ozolu. Iestādīju ozoliņu Pie vārtiem sētsvidū. Vēji lauza ozoliņu, Man aizveda tautiņās.  Taču dainās var izlasīt, ka ne jau visas līgavas, tautās aizie­damas, raudāja. Dažas gatavojās, piemēram, pārmācīt jauno vīru.  Uz tautām aiziedama Bērzu birzi līdzi ņēmu: Es zināju tautu dēlu Bez rīkstītes audzinātu. Jāsaprot, ka birzis nepārstādīja, bet "ņēma līdzi" pārnestā no­zīmē.  Dainu simbolikā visai bieži līgavu sauc par liepu, līgavaini — par ozolu.   Celies agri, meitu māte, Tev liepiņas pucējamas! Dēlu māte ozoliņu Ātri, ātri uzpucēja.    Pie kokiem senči zīlēja ari savu nākotni. Ja pusmūža cilvēks stādīja ozolu, tad viņš tik ilgi dzīvošot, kamēr no tā ozola iznākšot krusta koks. Šāds krustam stādīts, bet neizmantots ozols sagla­bājies Dobeles rajonā pie bijušās Kukuru muižas.  Meitas kāpa liepās šūpoties, lai izzinātu likteni.  Pie jaunām priedītēm kāzu viesi zīlēja jaunā pāra dzīvi vai arī iespējamos jauniešu likteņus.   Tie radiņi sanākdami Priedei zaru nolauziet: Ja priedei zari augs, Tad tie radi kopā ies.

PAR OZOLZĪLĒM

  • 1. variants

    Salasītās ozolzīles var sēt arī uzreiz pēc salasīšanas – rudenī, svarīgākais, lai tās uz ziemošanas laiku nonāktu saskarsmē ar zemi – vienalga, vai tā uzreiz ir dobe, vai maisiņš ar kūdru.

    Sējot zīles, starp tām jāatstāj ap 3 centimetru atstarpe, savukārt bedrītes dziļumam jābūt vismaz 3 centimetri – ja zīle nebūs pietiekami dziļi, aukstā ziemā tā var nosalt. Kad zīles ir sasētas, tās jāpasargā no pelēm un žurkām – vislabāk līdzēs apsegšana ar egļu skujām. Var atzīmēt vietu, kur zīles ir iesētas, lai pavasarī zinātu, kur meklēt jaunos ozola asniņus. Skujas noņem pavasarī, kad nokusis sniegs un atkususi zeme. Vasarā var pieskatīt – ja ļoti sauss, var palaistīt. Noteikti vajadzētu raudzīt, lai jaunos ozolus nepāraug nezāles, vēlams dobītes apravēt.

    2. variants

    Salasītās zīles saber maisiņā, samaisot kopā ar kūdru vai granti, lai zīles ziemošanas laikā neizkalstu un nezaudētu savu dīgtspēju. Tad jānoliek ziemu glabāties vēsā vietā, piemēram pagrabā, uzmanīgi izvēloties vietu, lai netiek klāt peles un žurkas.

    Līdzīgi kā egles un priedes, zīles sēj no aprīļa līdz maija vidum. Vispirms tās jāsēj kastītē, atstājot apmēram 4 cm atstarpes starp zīlēm. Laistīšana reizi 2-3 dienās. Kad parādās pirmie dīgļi, jūnija vidū pēc salnām var nest ārā, un kastīti novietot pusēnā.

     

Aka * sākotne


Jūsu atziņas par pirts lapu...
rakstīt sadaļā:  Avots
aigars.kruvesis@inbox.lv

Par un ap ozolu.....

  • Augi šajā maģiskajā laikā cilvēkam var dot ļoti daudz. Katram no tiem raksturīgs kaut kas īpašs un labs, ikvienam ir savas auras jeb enerģētikas spektrs. Piemēram, ozols ir garīgās informācijas vadītājs, spēka koks, pie kura nevajadzētu vērsties tiem, kuri sirgst ar depresiju. Jo ozols ar savu lielo spēku to var pastiprināt vēl vairāk. Ozols ir stipru cilvēku koks, tādus tas vēl vairāk papildina. Ne velti agrāk bija ozolu svētbirzis, svētozoli, pie kuriem gāja iegūt zināšanas, Dieviņu pielūgties. Ar ozoliem ir interesanti, jo tie aug tikai uz āderu krustpunktiem. Savā augšanas procesā tie starojuma joslas piesaista vēl vairāk. Piemēram, Kaives ozols, lielākais Latvijā, atrodas 12 joslu krustpunktā. Jo ozols vecāks, jo lielākus starojuma riņķus ap sevi veido. Kad ozoli ir 50 – 70 gadu veci, tiem ir trīs šādi enerģētiskie apļi. Tikai šādā vecumā ozolu var saukt par gudru – ar viņu var kontaktēties, sarunāties.

  • Jau gadu tūkstošiem baltu tautas zin, ka ozoli dod spēku, atmodina cilvēka enerģiju, rada iedvesmu, skaidrību un mieru. Koku karaļi ar savu spēku un enerģiju vislabāk dalās no deviņiem vakarā līdz pusnaktij. Ciešākā saikne ar ozolu veidojas, ja viņš jūt, ka tavi nodomi ir labi, tad viņš uzticas un palīdz nekavējoties.
  • Vislabāk izvēlēties kuplu, veselīgu spēkozolu, kuram apkārt nav citu. Šādam ozolam ir spēcīga enerģija. Izraudzītajam spēkozolam tuvojies drošiem soļiem. Kad nonāc zem viņa vainaga, apstājies un domās prasi ozolam atļauju saistīties ar viņa spēcinošo enerģiju. Ieelpo lēni caur degunu, iztēlojies ozola spēku ieplūstam sevī. Izelpo caur muti, atbrīvojot sevi no visa negatīvā. Atsēdies vai nostājies pie ozola, atspiežot muguru pret ozola stumbru, atslābinies un nododies nesteidzīgai miera atgūšanai, lūgšanai. Pieklusini savu prātu, ieklausies dabas skaņās, lapās, vējā, putnos, sajūti dabas smaržas. Pēc dažiem mirkļiem sajutīsi siltuma vai vēsuma vilni, kņudoņu - tavā ķermenī plūst ozola spēks un enerģija. Vismaz 15 minūtes ļaujies šai cilvēka un dabas vienotībai, pirmatnējajai saiknei - Baltu meditācijai.
  • Iedomājies, ka viss negatīvais pa saknēm aizplūst zemē, bet no zariem ieplūst jauna, spēcīga enerģija. Pēc spēka, miera, skaidrības un iedvesmas iegūšanas pateicies ozolam. Ja jūti, ka tas tev palīdzējis, atgriezies pie šī spēkozola – viņš tagad ir tavs.

Latviešu tautas tradīcijās ozols ir bieži pieminēts

Ziedojumu pie ozoliem pret dažādām slimībām piemin M.Pretorijs darbā “Deicie Pruddiae” (1703). Senprūšu dievi dzīvojuši svētajā ozolā, svētais ozols bijis Rāmavā, kur krīvs ziedojis gaļu, cepot uz ozola lapām. Pēc ozola lapu šalkoņas zīlēja, uz ozola dēļa nesa dieviem ziedus.

  • Lanuā vēstī, ka kurši savus mirušos sadedzinājušo birzīs uz ozola sārtiem. Jezuītu vizitācijas kopš 1606.g. piemin Latvijā ozolu un liepu svētos kokus, pirmo – kā vīrieti, otro – ka sievieti. Zem ozola latvieši liekot divas olas (1613); vīrieši ziedojot ozolam gaili, sievietes – liepai vistu (1618). Dionīsijs Fabrīcijs 1611.-1620.g. piemin, ka latvieši saņēmuši no ozola dievu atbildes.

Līdzīgi norādījumi ir arī jaunākos nostāstos un teikās par svētajiem ozoliem: Karlbloms ziņo par svēto ozolu ciršanu 19.gs.

Pie šiem ozoliem agrāk ziedojuši (koku kults):

  • pie Katriņas Danderu mājām, kur ziedots svētku priekšvakarā;
  • starp Krapi un Jumpravu pie Cebenu mājām Brūžu kaktā, kur svinēti svētki un ziedots miestiņš;
  • pie Ogres Meņģes līcī, kur ziedots no pirmā ēdiena;
  • Alsviķī pie Visukoku majām, kur ziedots no pirmajiem augļiem, pirmā viruma un pirma darinajuma;
  • Mores pagastā pie Krieviņu mājām, kur to, kas pirmo reizi braucis uz Rīgu, trīs reizes nesuši ap ozolu, ieceļot dobumā un ziedojot naudu;
  • Alūksnē, kur ziedojoši, liekot akmeni uz akmenu kaudzes;
  • Ģeriņu ozola Kalsnavā, kurziedots Jurģu rītā priekš saules;
  • Apē, kur nestas dāvanas un nauda, kā arī likti ēdieni ozola starās.

Dieviņi mituši lielos, vecos ozolos ar izpuvušu vidu.

  • Pie ozoliem trīs māmiņas lemj laimi, tur iet prasīt dieviem padomu, kas notiks.

Pasakās ozola dobumā dzīvo Velns, ozola glabājas Velna dzīvība. A. Svābe konstatejis, ka ozols kopa ar liepu konstatēts vairāk nekā 1000 tautasdziesmās, kas izplatītas vairakos desmitos pagastu; tas pierāda, ka ozola un liepas kults nebija šaura novada ticība. Ozols tiek identificets ar vīrieti un liepa – ar sievieti ļoti daudzās tautasdziesmās un paražas: no attiecīga koka taisa bērniem šūpuļus, cērt līksti, kokam ziedojot un kulta dziesmas dziedot; pie pirmās pagales, ozola vai liepas, like klāt pīlādžu zaru, pirtīžu vakarā pirti kurinot, pie bērni peramās slotas sien klāt  ozola vai liepas zaru; kristībās, bērnu augšā ceļot saka: “Lai stiprs ka ozols!” – vai: “Lai kupla kāliepa!” Kāzas ziedo veltes ozolam unliepai. Dzīrēs vīri sēž pie ozola galda un dzer no ozloa kausiem. Šādu norādījumu tautasdziesmās ir ļoti daudz. Pamatā tam visam ir seni ticējumi.

  • Ozols latviešu tautasdziesmās minēts arī kā pasaules koks, kur “saulīte miglu meta, vai bij’ ziema vai vasasra”, variantos: “Ik vakaru noiedama.” Ozols aug Daugavā ledainām lapiņām, jūriņā sidrabiņa lapiņām, un “ tur saulīte savas meitas sidrabā kaldināja”. “Aiz kalniņa ezeriņš, aiz ezera ozoliņš, Dieva dēls jostu kāra, Saules meita vainadziņu.” Saules motīvs ir dziesmā: “Es pārsviedu zelta zirni pār sudraba ozoliņu, ka tas gāja skanēdams pa zariņu zariņiem”; salīdzinājumā “svētais koks” un brīnum skaistais ozoliņš, ko atrod ganīdama: “Zīda saknes, zelta zari sudrabiņa lapiņam,” – vai “Zelta zari, zīžu lapas, vidū saule laistījās.” Norādījumi par šā ozola atrašanās vietu ierindo šīs dziesmas kosmiskos motīvos. Tāpat tautasdziesmas piemin Pērkonu, kas sasper ozolu deviņiem zibeņiem: "Saskaities Pērkoniņis saspārdīja ozoliņu, es tās šķembas salasīju, sasabāzu skotelē.” Ir arī teikas par pērkona spertiem ozoliem. Ticējumi aizliedz mājas tuvumā stādīt ozolu, jo tad zibens iesperot. Ja, vālu izpļaujot, otrā galā ozols, būs dēls, ja liepa, - tad meita. Ozols jācērt Ziemeļu vējā, tad būs stiprs un ķirmji to neēd. Ja rudenī ozolam daudz zīļu, būs barga ziema un ap Ziemassvētkiem dziļi sniegi.
  •    Rakstu krājumā "Inland" 1678. gadā kāds J. Strauss rakstījis: "Citādi latvieši ir pagāni, kas piekopj savu māņticību apakš kokiem, kuriem viņi nocērt galotnes. Viņi aptin šos kokus ar bantēm un diezin kādām lupatām. Tad viņi danco un ložņā, tiem nezin kādus vārdus pļāpādami."

DAINAS PAR OZOLU

Dainas par ozolu


Dimdi, dimdi, ozoliņi,
Visi tavi zari dimd,
Visi tavi zari dimd,
Visas zaru pazarites.

Ozols auga Daugavā
Sidrabiņa lapiņām;
Tur Saulīte jostu kāra
Ik rītiņu uzlēkdama.

Punktejies, ozoliņ,
Sudrabiņa punktitēm,
Rītā jās dravenieki,
Visiem kapļi mugurā.

Es redzej' dēl' tēv'
Ozoliņ' resnumē;
Ik es gāj' krekl's šūt,
Pie ozol' mēr' ņēm'.

Es gribeju šo rudeni
Ozol' lapu kroni pīt,
Lai noņēma cit' rudeni
Kā ozols tēva dēls.

Ej, ozol, līdzin' zarus,
Ja grib' doru dējejiņa;
Ej, tautiet, lūdz māmiņas,
Ja grib' māļa malejiņas.

Dievkociņi, biškrēsliņi
Jaunu meitu Jāņu zāles;
Puišiem oši, puišiem kļavi,
Puišiem zaļi ozoliņi.

Audz, ozol, līdzin' zarus,
Ja negribi derinams;
Audz ar godu, tēva dēls,
Ja negribi nicinams.

Es iespraudu ozoliņu
Pagalmiņa viducī;
Jānits kāra cepurīti,
Es pakāru vaiņadziņu.

Silā eju, silā teku,
Silā man visi prieki:
Silā mani rudzi sēti,
Silā mani ozoliņi.

Cērtiet kļavas, ozoliņus,
Apses vien necērtiet:
Drebēs jūsu valodiņa,
Ar kundziņu runājot.

Šmaugi gari ozoliņi
Pededzites maliņā;
Tur vajaga gara dzeiņa,
Gudra vīra padomiņa.

Visi tēva ozoliņi
Pret ziemeli atziluši:
Vienam kāpu galiņā,
Visus griezu launagā.

Ozols auga Daugavā
Ledainām lapiņām;
Pate bite laipas meta
Pie kuplā ozoliņa.

Kas kaitēja man dzīvot
Sava tēva zemītē:
Ar vindiņu medu smēlu
No kupliem ozoliem.

Līgo, līgo, ozoliņi,
Ar visām bitītēm:
Gan tu drīzi aizlīgosi
Kurzemnieku upītē.

Uz kalniņa ozoliņš,
Ozolā dzirnaviņas;
Bitītei viegli spārni,
Tā var viegli ritināt.

Zinu, zinu, bet neteikšu,
Kas ozola dobumā:
Bitīt' taisa vaska pūru
Mazajiem bērniņiem.

Bitīt, tavu daiļu meitu
Rudajām actiņām;
Spīd actiņas tīra zelta
Caur ozola lapiņām.

Es atradu ganīdama
Birzē kuplu ozolīnu;
Auni kājas, mans brālīti,
Būs bitītes iešuvušas.

Izkurtējis ozoliņš
Gaida bites ielienot;
Bišu saime gudra saime,
Sametās virsaunē.

Ai, bitite vīvaliņa,
Kur mēs abas vīvinam?
Vīvinam ozolā,
Jaunu puišu dējumā.

Kas tur mirdz, kas tur spīd
Caur ozolu zariņiem?
Dravinieku dēliņam
Vasku cimdi rociņā.

Kam tie kalni, kam tās lejas,
Kam tie kupli ozoliņi?
Rudziem kalni, miežiem lejas,
Bitēm kupli ozoliņi.

Es apkalu ozoliņu
Sudrabiņa nagliņām:
Bitītei zemas kājas,
Lai neslīd staigājot.

Lec, saulīte, rītā agri,
Sildi meža virsotnītes:
Bāliņam rokas sala,
Ozoliņu stādinot.

Kur, bitīte, tu dzirdēji,
Dravinieku gav'ļojam?
-Es dzirdēju vecumā,
Smuidrajā ozolā.

Ai, ozoli, ozoliņi,
Maksā manu dējumiņu!
Jau skaidiņa sapuvusi,
Vēl bitite nelīdusi.Nevienam es neteikšu,
Ko atradu ganīdama;
Bāliņam vien pateikšu,
Bites dzied ozolā.

Ozolītis, zemzarītis,
Kupls auga līdumā;
Cik dravnieku garām gāja,
Tik pacēla cepurīti.

Es izgāju pa lejām,
Pa ozolu ēniņām,
Skrej, bitīte, sasit spārnus
Pa ozolu zariņiem!

Zinu, zinu, bet nesaku,
Kur aug zaļi ozoliņi:
Aiz kalniņa ozoliņi,
Ciemā jauna dējējiņ'.

Ai zaļais ozoliņ,
Tavu smuidru augumiņu:
Simtu asu dzeini vilku,
Vēl nesniedzu virsotnīti.
Ozoliņš
gauži raud,
Garām jāja dravenieks;
Neraud' gauži, ozoliņ,
Tā ir tava paša vaina.Kam tie der veci puiši,
Kam tie veci ozoliņ'?
Veci puiši vilkiem der,
Ozoliņi bitītēm.Neraugies, tautu meita,
Uz manām kājiņām,
Paskaties siliņā
Manis dētu ozoliņu.

Šūn, bitite, melnu krēslu
Ozoliņa zariņā,
Tur tu pate atsēsies,
Dravinieku mielodama.

Vakar viju stipru virvi,
Šodien kāpu ozolā;
Līdzko kāpu ozolā,
Bites klupa cekulā.

Saskaitās Pērkonītis,
Sadauzīja ozoliņu,
Salasīju šķembelītes,
Izsakalu zobentiņu.

Izšūpoju bāleliņu
Ozoliņa zariņā;
Man apsedza vedekliņa
Ozol' zara villainiti

Rubens sēd Ozolā,
Govs ar jēru padusā.
Dod, Ozol, govei ēst,
Rubens jēru pats ēdìs.

Vaj, ozol, liepas dēļ
Tu neaugi kalniņā?
Vaj, brāliņ, māsas dēļ
Tu neņēmi līgaviņu? Ozoliņš lielijās,
Saulei saknes nerādīt;
Vētra lauza ozoliņu,
Saule saknes balināja.

Uz lapas sākumu


Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .