Āda...

Cilvēka jutekļi, kas uztver siltumu un aukstumu, ir ādā. Tos sauc par aukstuma un siltuma receptoriem. Aukstuma receptori ir stiprā pārsvarā. Siltuma receptorus var noteikt, pieskaroties tiem ar siltu (aukstuma receptoriem ar aukstu) naglu. Mēģenē iepildīts silts (auksts) ūdens. Receptoru sadalījums ādā ir dažāds:

Apgabals

Aukstuma receptori uz vienu cm²

Pirksti, ausis

0-3

Plauksta

1-5

Rokas un kājas

3-6

Seja, nieru rajons

6-9

Rumpja apakšdala, zods, deguns

9-13

Lūpas, nāsis

vairāk kā 13

Mēle

16-19

Atsevišķās ķermena daļās termoreceptoru nav nemaz. Cilvēka siltuma uztvere ir relatīva. Ja mēs stipri atdzesētu roku ieliekam aukstā ūdenī, mums šķiet, ka tas ir silts, nekā tad, ja sasildītu roku ieliek aukstajā ūdenī. Ja roku iegremdē aukstā ūdenī, tad receptori lēcienveidā pastiprina signālu uz smadzenēm un jau pēc brīža raida tikai nedaudz izmainītu signālu. Savukārt, ja roku ieliek siltākā ūdenī, tad siltuma receptori uz īsu brīdi neraida signālu nemaz un tad atkal raida tikai nedaudz mainītu signālu. Mēs visstiprāk izjūtam tieši šo pēkšņo signāla maiņu. Ja nostrādā aukstuma receptori, tad rodas aukstuma sajūta, ja nostrādā siltuma receptori, tad rodas siltuma sajūta.

Pirtī āda...

Jau pirts procedūras pašā sākumā palielinās sviedru dziedzeru darbība, aktīvo dziedzeru skaits sasniedz 100 uz vienu kvadrātcentimetru. Ķermeņa masas daudzums pirts apmeklējuma laikā un svīšanas rezultātā samazinās atkarībā no pēršanās ilguma, gaisa temperatūras pērtuvē, ķermeņa novietojuma (sēdus, guļus), nervu sistēmas stāvokļa, ūdens un sāļu vielu maiņas, dzimuma (daži zinātnieki uzskata, ka vīrieši svīst vairāk par sievietēm). Tiem, kas pieraduši pie pirts procedūrām, kopējā ķermeņa masa vidēji samazinās līdz 20 g uz kvadrātmetru, iesācējiem - līdz 13 uz kvadrātmetru.

Kopējais sviedru daudzums, kas izdalās peroties, parasti sasniedz 20-30, reizēm 40 g minutē. Tas ir atkarīgs no gaisa temperatūras pērtuvē, pēršanās ilguma, biežuma, un pirtssotu izmantošanas. Intensīvākā svīšana sākas, kad ādas temperatūra sasniedz 41 grādu. Pēc pārmērīgas pēršanās (4-5 reizes viena apmeklējuma laikā) svīšanas process praktiski beidzas.

Sviedru sastāva pētījumi rāda, ka svīšanas rezultātā no organisma izdalās minerāli un sāļi. 1 litrs sviedru satur 2-3 g nātrija hlorīda un 0,4 - 0,8 g kālija. Baudot sālītu maltīti, var ātri kompensēt zaudēto nātrija hlorīdu. Kāliju kompensē, baudot zaļumus un dārzeņus. Dzelzs daudzums veselu cilvēku sviedros sasniedz 1.6 mg uz 1 litru sviedru. Ir konstatēts, ka ar sviedriem tiek izvadīts arī palielināts daudzums vara, īpaši tiem cilvēkiem, kuri slimo ar Vilsona slimību, un kuriem varš pastiprināti uzkrājas audos. Tāpēc šiem cilvēkiem pirts ir rekomendējama kā palīgmetode slimības ārstēšanā.

Ar sviedriem no organisma izdalās arī urīnskābe (tas ir labi), pienskābe un aminoskābes. Izdalās arī daži hormoni un vitamīni.

Āda un augšējo elpošanas ceļu gļotāda ir galvenie orgāni, uz kuriem iedarbojas pirts efekts. Ādas oarganisma aizsargfunkcija saistīta ar tās uzbūvi - zemādas tauku slāni, bioķīmisko struktūru ādas virskārtā un vielmaiņu. Āda aizsargā organismu no mehāniskas, fizikālas un ķīmiskas iedarbības.

Siltums un citi fizioterapeitiski faktori (tajā skaitā pirts procedūras) pozitīvi iedarbojas uz perifēro asinsrites sistēmu, stimulē ādas funkcijas, atjauno epidermu, sekrētu un imūnfunkcijas. Rezultātā iestājās ādas funkciju normalizēšanās un uzlabošanās, piemēram, regress pie dermatozes saslimšanas.

Āda pilda termoregulācijas funkcijas, ko kontrolē nervu sistēma, iespaidojot asins pieplūdi ādai un sviedru dziedzeru sekrēciju. Ādas termoreceptori uztver apkārtējās vides temperatūru, impulsi no tiem sasniedz nervu sistēmu un tālāk  tiek novadīti uz termorgulējošajiem orgāniem.

Āda pilda informācijas funkcijas - tās jūtīgie receptori uztver siltumu, aukstumu, spiedienu, sāpes, niezi u.c. sajūtas. Āda pilda arī barjeras funkcijas. No vienas puses, aizsargā organismu no kaitīgu vielu iekļūšanas. No otras puses, āda uzņem, deponē, transformē gan kaitīgas, gan ārstnieciskas vielas. Caur ādu organisms uzņem arī skābekli.

Pirts procedūras pamatā iedarbojas uz ādu ar temperatūras kontrastu. Palielinās nonākošais skābekļa daudzums ādā, līdz ar to palielinās asins pieplūdums, palielinās ādas elpošana (skābekļa absorbēšna no atmosfēras), tiek stimulēti skābju un sārmu procesi ādā. Pie ādas temperatūras paaugstināšanās 2-3 reizes palielinās vielmaiņa. Palielinoties asins pieplūdei, paātrinās iekaisumu infiltrātu uzsūkšanās, pataloģisko metabolītu izvadīšana, dezintokcikācija. Intensīvā svīšana un respirācija iedarbojas uz ādas raga slāņa šūnu hidrāciju.

Zināms, ka pie dermatozes kasot pasliktinās ādas stāvoklis. Tāpēc ārstēšanas procesā svarīgi ir novērst niezi. Pirts procedūras palīdz to novērst, iedarbojoties uz veģetatīvo nervu sistēmu, ādas cukura metabolismu, lipīdiem, urīskābes un azota savienojumiem, uz ūdens – elektrolītu apmaiņu, kas ir traucēts pie dermatozes. Veidojot temperatūras kontrastu pirtī, var atstāt labu iespaidu uz vazomotoro adaptāciju pie temperatūras svārstībām, pie dermatozēm ar traucētu perifērās asinsrites sistēmu (aukstas rokas, kājas, uc.).

Pirts procedūrām ir izteikts kosmētisks efekts. Ir uzskats, ka āda ir organisma veselības spogulis. Ādas elastība, krāsa, izturība, mitrums, ādas biezums un zemādas tauku slānis – tās ir pazīmes, pēc kurām novērtē ne tikai ādas stāvokli, bet arī organismu kopumā. Ādas rozā nokrāsa tiek uzskatīta par ādas laba stāvokļa pazīmi. Tas ir pateicoties labai asinspieplūdei.

Pirts paaugstina organisma aizsargspējas pret vīrusiem un baktēriju infekcijām. Šo saslimšanu gadījumos paasinās psoriāze. Novērota pirts pozitīva iedarbība uz alerģiskām saslimšanām. Pirts iedarbojas uz vielumaiņas procesu, uz sekrēcijas un detoksikācijas orgāniem, nervu sistēmu, izrāda terapeitisku iedarbību uz dermatozēm, kas saistītas ar iekšējo orgānu darbības traucējumiem.

Pēc pirts uzlabojas fiziskā pašsajūta, miegs, apetīte, pazeminās vai vispār izzūd emocionālā spriedze, atslābinās vai izzūd depresija. Tas viss kopā izrāda pozitīvu psihoterapeitisku iedarbību pie dermatozes saslimšanām.

Termoregulācija...

Termoregulācija ir mehānisms, kas nodrošina optimālu temperatūru  organisma svarīgākiem procesiem.

Visus organisma audus pēc termoregulācijas rakstura iedala:

1.    Dziļie audi (ķermeņa dobuma saturs – smadzenes, krūšu un vēdera dobuma orgāni, mazā iegurņa orgāni) – temperatūra ir praktiski nemainīga, un tie veido „serdi”.

2.    Virspusējie audi (āda, skeleta muskulatūra, lielākā daļa skeleta kauli) – to temperatūra mainās, un tie veido „čaulu”.

Asinsrite lielā mērā izlīdzina temperatūras starpības starp atsevišķiem orgāniem.

• Termoregulācijas mehānisms:
  

Ķermeņa temperatūras stabilitāte var saglabāties tikai tad, ja siltuma produkcija un siltuma atdeve ir līdzsvarā. Šo līdzsvaru nodrošina termoregulācijas mehānisms, kuru vada termoregulācijas centrs hipotalāmā.

• Termoreceptori
  

Ķermeņa temperatūras regulācijas reflektoriskais mehānisms ir saistīts ar termoreceptoriem. Pēc izvietojuma izšķir 3 receptoru veidus:

       Ādas termoreceptori;

       Asinsvadu un iekšējo orgānu termoreceptori;

       CNS receptori.

Termoregulācijas centrs atrodas hipotalāmā. Hipotalāms saņem impulsus no 3 veidu termoreceptoriem. No hipotalāmā nervu impulsi vai hormoni tiek raidīti uz tiem organisma veidojumiem, kas piedalās siltuma ražošanā un atdošanā.

Siltumatdeves regulēšanā liela nozīme ir: sviedru dziedzeriem, elpošanas orgāniem, ādas asinsvadiem, kā arī ķermeņa pozai.

Temperatūras regulācijā piedalās arī galvas smadzeņu garoza.

• Serdes temperatūra
  

Serdes temperatūra nav visur vienāda. Visaugstākā tā ir aknās, kur notiek intensīvas ķīmiskas reakcijas.

Serdes temperatūra cilvēkam diennakts laikā mainās. Tā ir visaugstākā ~16.00 (36,8⁰C) un viszemākā ~5.00 (36,2⁰C).

Čaulas atsevišķo daļu temperatūra stipri svārstās, tā atšķiras arī dažādās ķermeņa vietās (28⁰C - 36⁰C).

Siltumradi, jeb ķīmisko termoregulāciju nodrošina disimilācijas procesā notiekošās eksotermiskās ķīmiskās reakcijas, t.i., reakcijas, kurās izdalās siltums. Disimilācija norit nepārtraukti.Pazeminoties apkārtējās vides temperatūrai, siltuma ražošana pastiprinās – ieslēdzas ķīmiskā termoregulācija. Pastiprināta siltuma ražošana sākas muskuļos. Aukstums pastiprina adrenalīna un tiroksīna izdalīšanos, kas savukārt pastiprina vielmaiņu muskuļos un iekšējos orgānos, sevišķi aknās.

Perspirācija, iztvaikošana...

[Perspirācija / iztvaikošana] – siltuma atdeve, ūdenim iztvaikojot no ķermeņa virsmas. Šajā gadījumā enerģija tiek patērēta siltuma iztvaicēšanai. Galvenās iztvaikošanas vietas ir āda un elpceļi. Cilvēkam galvenā iztvaikošanas forma ir svīšana. Sevišķi liela nozīme iztvaikošanai ir tad, ja gaisa temperatūra ir augstāka par ādas temperatūru. Tad iztvaikošana ir vienīgais siltuma atdošanas veids.

[Izstarošana] – siltuma pāreja no vairāk sasildīta ķermeņa uz mazāk sasildītu ķermeni elektromagnētiskā starojuma veidā. Izstarošana ir galvenais siltuma atdošanas veids un ir atkarīga no ķermeņu temperatūras starpības un virsmu īpašībām.

[Vadīšana] – tas ir tieša siltuma atdošana no siltāka ķermeņa mazāk siltam, tiem saskaroties.

Temperatūru uztver specifiski nervu gali – termoreceptori. Tie atrodas ādā, asinsvados, muskuļos, iekšējos orgānos, muguras smadzenēs u.c. nervu sistēmas daļās. Temperatūras sajūtas veidošanā piedalās pārsvarā aukstuma receptori, jo tie galvenokārt atrodas ķermeņa virsmā. Piemēram, plaukstā atrodas 1-5 t.s. aukstuma punkti tikai 0,4 uz 1 cm ². Vislielākais aukstuma punktu blīvums ir sejas ādā : 16-19 punktu uz 1cm ².

Siltums vai aukstums rada termoreceptoru kairinājumu, radot impulsus, kas pa augšupejošām nervu šķiedrām nonāk muguras smadzenēs, tālāk galvas smadzeņu stumbrā, vidussmadzenēs un smadzeņu garozas atbilstošajās zonās, kur notiek pienākošās informācijas analīze un tiek sūtītas atbildes reakcijas. Šīs atbildes reakcijas ietver veģetatīvas ( zosāda, drebuļi ), somatiskas, endokrīnas (procesā piedalās virsnieru, vairogdziedzera hormoni) un uzvedības izmaiņas. Piemēram, aukstuma ietekmē organisms palielina gan siltuma veidošanos, gan pazemina siltuma atdevi – sašaurinot asinsvadus, pastiprinot noradrenalīna, adrenalīna izdali, paaugstinās apzinātā skeleta muskuļu aktivitāte (cilvēks aktīvāk kustas), pieaug vielu maiņas intensitāte.

Siltuma ietekmē paplašinās ādas asinsvadi, pastiprinās elpošana – tādējādi paaugstinot siltumatdevi. Samazinās skeleta muskuļu tonuss, samazinās vairogdziedzera hormonu un adrenalīna izdale. Šie centrālie regulatorie mehānismi darbojas galvas smadzenēs (vidussmadzenēs).

Siltuma sadale pa visu organismu notiek, asinīm cirkulējot visos audos un orgānos. Siltuma pārnese no šūnām uz asinīm notiek, pateicoties temperatūras starpībai, tāpēc venozās asinis ir nedaudz siltākas nekā arteriālās, un šīs siltākās asinis atplūst no aktīvajiem skeleta muskuļiem. Savukārt ādas venozās asinis ir vēsākas nekā arteriālās, jo notiek siltuma atdeve apkārtējai videi.

Tagad no teorijas atgriezīsimies pie prakses.

Akūtu sāpju – sasitumu, sastiepumu kukaiņu koduma gadījumos bojātai vietai pieliekot aukstumu, panākam asinsvadu sašaurināšanos, samazinās bioloģiski aktīvo vielu – histamīna, P vielas u.c. koncentrācija, tādējādi neveidojas tūska. Aukstums samazina proprioreceptoru ( tie ir receptori – nervu gali, kas uztver sāpes) aktivitāti un palēnina sāpju impulsu plūsmu uz augstāk esošām centrālās nervu sistēmas daļām. Arī akūtu muguras sāpju gadījumā svarīgi ir samazināt mugurkaula struktūras veidojošo audu, tai skaitā nervu saknīšu tūsku.

Savukārt, lokāli sildot ādu, notiek vidējo un sīko asinsvadu paplašināšanās, palielinās asins plūsma ādā un muskuļos. Tādējādi siltuma procedūras, ieskaitot sildošās ziedes, būtu lietojamas pēc muskuļu pārslodzes, t.i., tieši muskuļu sāpju gadījumā, kombinējot tās ar vieglu masāžu.

Sildīšanu – arī fizikālo terapiju, vannas, dūņu aplikācijas u.c. lietosim, ja nepieciešams arī uzlabot impulsu plūsmu pa nervu, perifēro asinsriti, lai veicinātu rētaudu vai hroniska iekaisuma procesa uzsūkšanos. Jāatceras, ka siltuma procedūras uzsākot jākonsultējas ar ārstu, jo vairāku slimību (audzēju, TBC, infekciju u.c.) gadījumos tās nedrīkst pielietot. Tāpat arī nedrīkst sildīt, ja ir aizdomas par strutainu procesu – pa paplašinātiem asinsvadiem infekcija izplatās ātrāk.

Kopsavilkumā varam teikt – aukstumu lietosim akūtu sāpju gadījumā, siltumu – muskuļu sāpju vai hronisku procesu ārstēšanā.

AUKSTA ŪDENS PROCEDŪRU LOMA ATJAUNOŠANĀS PERIODĀ PĒC PAZEMINĀTĀM DARBA SPĒJĀM UN SLODZĒM...

Šajā rakstā ir veikta dažādu valstu pētnieku darbu analīze, kas pamato auksta ūdens procedūru izmantošanu atjaunošanās periodā pēc fiziskām slodzēm. Šīm procedūrām ir divi mērķi:

1)   auksta ūdens iedarbība uz visu organismu kopumā, lai panāktu ātrāku atjaunošanās procesu pēc ilgstošām psiholoģiskām vai fiziskām slodzēm vai to starplaikos;

2)   lokāla auksta ūdens ietekme uz muskuļu sāpēm, iekaisuma procesu un funkciju atjaunošanos, salīdzinot ar silta ūdens ietekmi.

Auksta ūdens iedarbība uz visu organismu kopumā

Paaugstinoties ķermeņa temperatūrai, cilvēka darbspējas pasliktinās. Tiek traucēta daudzu orgānu sistēmu darbība, kas rodas šķidruma zuduma dēļ:

•  samazinās sirds spējas izgrūst asinis, palielinās sirdsdarbības frekvence, tāpēc ir mazāks sirds minūtes tilpums un pazeminās  aerobās spējas;

•  samazinās asinsrites intensitāte skeleta muskuļos, paaugstinās muskuļu temperatūra, palēninās vielmaiņas galaproduktu un starpproduktu izvadīšana no strādājošajiem muskuļiem, tāpēc pavājinās muskuļu spēja sarauties;

•  samazinās asinsrites intensitāte ādā, svīšanas intensitāte un siltuma atdeve;

•  pavājinās asinsrites intensitāte iekšējos orgānos (aknās, zarnās, nierēs), tāpēc var rasties to darbības traucējumi.

Karstumā pavājinās cilvēka nervu sistēmas funkcionālās spējas, līdz ar to - uztveres spējas un ātruma īpašības.

Auksta ūdens vanna uzlabo cilvēka darbspējas, paātrinot ķermeņa temperatūras normalizēšanos. Tādā veidā tiek samazināta fiziskās slodzes radītā stresa ietekme uz organismu katrā no sacensību posmiem. Cilvēka iegremdēšana pēc iespējas aukstākā ūdenī ir vislabākā ķermeņa atdzesēšanas metode karstuma dūriena gadījumā.

Austrāliešu zinātnieki (Vaile J., 2008) pētīja ķermeņa atdzesēšanas iespējas, iegremdējot to dažādas temperatūras ūdenī atjaunošanās periodā. Aktīvā atsildīšanās pēc slodzēm nodrošina vairākas priekšrocības: slodze ir jāpārtrauc pakāpeniski, līdz vielmaiņa sasniedz sākotnējo intensitātes līmeni. Tas novērš liela asiņu daudzuma uzkrāšanos iepriekš nodarbināto skeleta muskuļu vēnās, bet asiņu uzkrāšanās lielajās ķermeņa vēnās var izraisīt arteriālā asinsspiediena pazemināšanos un samazināt asinsrites intensitāti sirdī un smadzenēs. Tāpēc cilvēkam nereti var rasties vājuma sajūta, slikta dūša, galvas reibonis, pat ģībonis (biežāk - gara auguma sportistiem). Pazemināta asinsrites intensitāte sirds muskulī var radīt sirds pārsitienus - ārpuskārtas miokarda kontrakcijas. Netrenētam vecākam cilvēkam tas var izraisīt pat sirdslēkmi.

Aktīvās atsildīšanās laikā organismā notiek papildu siltuma produkcija, kas var pasliktināt cilvēka vispārējo stāvokli karstumā.

Padomi:

1)   atjaunošanās periodā karstuma apstākļos ir vēlama iegremdēšanās vannā ar vēsu ūdeni - ar temperatūru līdz 20˚C;

2)   atjaunošanās periodā var izmantot 10 līdz 15 minūšu ilgu auksta ūdens dušu;

3)   ir jāuzņem pietiekami daudz šķidruma, lai veicinātu siltuma atdevi svīšanas ceļā.

Sporta medicīnā traumu ārstēšanā bieži izmanto virspusējas siltuma vai aukstuma procedūras. Šo procedūru iedarbības efektivitāte ir atkarīga no tā, cik dziļi zemādas audu slāņos izmainās temperatūra. To ietekmē aplikācijas procedūras ilgums, iedarbībai pakļautais ādas laukums, zemādas tauku slāņa biezums. Hidroterapija ir viena no ārstnieciskajām procedūrām, kas ar ūdens palīdzību nodrošina audu virspusēju sasildīšanu vai atdzesēšanu. Izmantojot baseinu, notiek audu sasildīšana vai atdzesēšana siltuma vadīšanas ceļā . Gan silta vanna ar ūdens temperatūru 35,0˚C līdz 43,3˚C, gan auksta vanna ar ūdens temperatūru 10,0˚C līdz 20,0˚C, iedarbojoties 20 līdz 30 minūšu ilgi, - abas tiek ieteiktas kā procedūras, kas samazina audu tūsku, muskuļu spazmas un sāpes (Halvorson G.A., 1990). Literatūrā tiek minēta kontrastu (auksta un silta ūdens) terapijas būtiskā loma audu iekaisuma procesa intensitātes samazināšanā. Vairāku autoru pētījumā (Kuligowski L.A., Lephart S.M., Gianantonio F.P., Blanc R.O., 1998) tika salīdzināti dažādi hidroterapijas veidi: auksta, silta ūdens procedūru un kontrasta temperatūras ietekme uz aizkavētā sākuma muskuļu sāpju intensitāti un muskulatūras funkcionālajām spējām. Cita pētījuma autori (Denegar C.R., Perrin D.H., 1992) izmantoja ledus pūšļa aplikāciju sāpošajā vietā cilvēkiem ar aizkavēta sākuma muskuļu sāpēm. Uzreiz pēc šīs procedūras palielinājās aktīvais kustību apjoms elkoņa locītavā. Tas nozīmē, ka ledus iedarbība izraisīja tūlītēju efektu, bet tas bija īslaicīgs. Ledus aplikācija nekavējoties samazina muskuļu spazmas, samazinot uzbudinājuma impulsu vadīšanas ātrumu perifērajos sāpju nervu galos un paaugstinot to uzbudināmības slieksni. Pazeminās muskuļu vārpstu jūtība pret iestiepumu un pavājinās iestiepuma refleksi, kas pazemina muskuļu tonusu, padara tos vieglāk iestiepjamus. Tomēr jāņem vērā, ka ledus virspusējās iedarbības efekti ir īslaicīgi (Halvorson G.A., 1990).

Secinājumi:

•  aizkavēta sākuma muskuļu sāpju terapijā un kustību apjoma atjaunošanā locītavās vienādi iedarbīgas ir divas hidroterapijas metodes: auksta ūdens vannas un pārmaiņus auksta un silta ūdens iedarbība (kontrastu temperatūras terapija);

•  silta ūdens vannas izmantošana ir mazāk efektīva, tomēr tā ir labāka, nekā ūdens procedūru neizmantošana nemaz;

• Denegar C.R., Perrin D.H. Effect of transcutaneous electrical nerve stimulation, cold and a combination treatment on pain, decreased range of motion, and strength loss associated with delayed onset muscle soreness. Journal of Athletic Training, 1992, Vol.27.
• Halvorson G.A. Therapeutic heat and cold for athletes injuries. Physician Sportsmedicine, 1990, Vol.18, No.5.
• Kuligowski L.A., Lephart S.M., Gianantonio F.P., Blanc R.O. Effect of whirlpool therapy on signs and symptoms of delayed - onset muscle soreness. Journal of Athletic Training, 2008, Vol.13.
• Proulx C.I., Ducharme M.B., Kenny G.P. Effect of water temperature on cooling efficiency during hyperthermia in humans. Journal of Applied Physiology, 2003, Vol.94.
• Smith L.L. Causes of delayed onset muscles soreness and the impact on athletic performance: a review. Journal of Applied Sport Science and Research, 1992, Vol.6.

Vielmaiņa...

Vielmaiņa jeb metabolisms ir vielu apmaiņa starp organismu un apkārtējo vidi – vielu uzņemšana, izmantošana un galaproduktu izvadīšana.

Asimilācija jeb anabolisms ir vielu uzņemšana un pārvēršana par audu sastāvdaļām un enerģijas krājumu papildināšana. Asimilācija nodrošina organisma augšanu un audu attīstīšanos.

ATF = adenozīntrifosforskābes: universāls enerģijas devējs, kas piegādā enerģiju visiem dzīvības procesiem, kuri norit organismā. Enerģija, kas atbrīvojas disimilācijas procesos, uz laiku uzkrājas ATF molekulās.

Pirts procedūra kā masāžas elements... * izmantojot pirts slotiņas, skrubīšus un masāžas elementus kombinācijās...

Zinātniskajā literatūrā iedarbību iedala:

• mehāniskajā – kā tieša spiediena un berzes rezultāts;
• neiroreflektorajā – caur nervu sistēmu;
• humorālajā – caur bioloģiski aktīvo vielu izdalīšanos;
• psiholoģiskajā – iedarbojoties uz cilvēka emocionālo un garīgo stāvokli.

Pirtnieka galvenais darbības lauks ir dažādu, ar balsta un kustību aparātu saistītu problēmu novēršana. Koriģējot muskuļu garumu ar nobīdes, izspiešanas un stiepšanas paņēmieniem, normalizējas savienotājapvalka  un muskuļaudu savstarpējais izvietojums, uzlabojas muskuļu saraušanās spējas, paātrinās atjaunošanās. Atjaunojoties normālam muskuļu garumam un vispārīgas atslābšanas dēļ, atjaunojas arī starp muskuļiem izvietoto nervu audu garums un funkcijas. Dziļa berzēšana palīdz muskuļu reģenerācijas procesos, kavē muskuļaudu aizstāšanu ar savienotājaudiem un ar to saistīto kustīguma samazināšanos.
Daudzi mehāniskie paņēmieni – mīcīšana, izspaidīšana, iespiešana – iedarbojas kā mehānisks sūknis. Ar šiem paņēmieniem no muskuļiem tiek izspiestas „vecās” asinis un audu šķidrums, ļaujot svaigām, ar skābekli un barības vielām bagātām asinīm ieplūst muskuļos, tādējādi muskuļi tiek baroti un atslābinās. Līdztekus sasprindzinātu muskuļu atslābināšanai, masāžas uzdevumos ietilpst arī atonisku un atrofisku muskuļu tonizēšana. Šim mērķim vislabāk noder iespiešanas un sitienu paņēmieni, kas tiek veikti šķērsām muskuļiem. Saīsinātu, pārlieku saspriegtu muskuļu atslābināšana un vārgu, pārlieku izstieptu muskuļu nostiprināšana ir nepieciešama, lai līdzsvarotu muskuļu sistēmu un atjaunotu optimālu kaulu sistēmas stāvokli, tādējādi uzlabojot cilvēka stāju .

Spēcīgas berzes ietekmē no ādas tiek noņemtas atmirušās šūnas. Masāžas eļļas izmantošanas dēļ, ragvielas slāņa šūnas kļūst mīkstas un atdalās no veselākā un spēcīgākā epidermas slāņa, ja tiek izmantota mazāka berze. Tas ļauj uzlabot siltumapmaiņu, sviedru dziedzeru darbību un sairšanas produktu izdalīšanos. Sviedru un tauku dziedzeru izvadkanāli attīrās no putekļiem un izdalījumiem, kas tajos uzkrājušies. Ādas berzēšanas laikā, temperatūra lokāli var paaugstināties par 3 - 5 °С. Tādējādi tiek iedarbinātas ar histamīna un serotonīna apmaiņu saistītas ķīmiskās reakcijas, kas izpaužas, paplašinoties asinsvadiem. Uzlabojas ādas asins apgāde un limfas attece no zemādas audiem, tā paātrinās jaunu, dzīvotspējīgu šūnu veidošanās epidermas bazālajā slānī, un vienlaikus palielinās ādas aizsargspējas, kas pasargā to no ārējās vides ietekmes.

Mehāniskā iedarbība

Tiešā mehāniskā iedarbība uz organismu izpaužas kā muskuļu spriedzes mazināšana, normāla muskuļu garuma atjaunošana, dzīslu, saišu un zemādas saistaudu elastīguma uzlabošana, temperatūras palielināšana berzēšanas ietekmē, asinsrites un limfas atteces paātrināšana, vielmaiņas uzlabošana ādā, muskuļos un locītavās un zarnu peristaltikas veicināšana. Uzlabojas dažādu audu savstarpējā kustība. Tā ļauj uzlabot locītavu kustīgumu, likvidēt sablīvējumus zemādas audos un muskuļus un nervus aptverošajos audos.
Iedarbību uz organismu nosaka četri galvenie faktori:
• paņēmienu izvēle;
• spēks, ar kādu paņēmieni tiek izpildīti;
• temps;
• ilgums.

Masāžai ir tieša mehāniska ietekme uz audu šķidrumu. Lielās artērijas, kas piegādā audiem svaigas, ar skābekli bagātas asinis, un dziļās vēnas atrodas tik dziļi, ka iedarbība notiek uz vēnām, kas atrodas tuvāk ādai, uz mazajām arteriolām un limfātisko kapilāru tīklu, kas atrodas daudz augstāk zemādas audos. Vēnas un limfvadi tiek izmantoti kā šķidruma transports, kuru darbina muskuļu sūknis. To var imitēt ar masāžas paņēmieniem. Tādējādi, izpildot visus masāžas paņēmienus ar virzošu spiedienu, ir jāņem vērā limfvadu un vēnu plūšanas virziens, konkrēti – no distālā apgabala uz proksimālo. Mehānisks spiediens limfas plūsmas virzienā uzlabo limfas atteci no perifērijas uz lielajiem limfmezgliem un rosina to darbību. Palielinās limfocītu izstrādāšana, uzlabojas organisma aizsargspējas. Limfmezglu atrašanās vietās ir jāizvairās no spēka paņēmienu izmantošanas, lai nesavainotu maigos limfmezglus un tādējādi pasargātu organisma aizsargspējas .
Par asinsrites aktivizēšanos un kapilāru izplešanos (dilatāciju) liecina viegla ādas sarkšana (hipermija). Vienlaikus uzlabojas ar skābekli bagātu asiņu piegāde orgāniem, kapilāri pieplūst ar tām un tiek veicināta venozo asiņu attece, kas atvieglo sirdsdarbību. Asinsrites atjaunošana slimīgu perēkļos, kuri kaut kādu iemeslu dēļ uz kādu laiku ir palikuši bez asinīm (audu išēmija), ļauj iedarbināt audu atjaunošanu (reģenerāciju), vienlaikus tiek atbrīvotas dažādas ķīmiskas vielas. Vispārīga vielmaiņas paātrināšana ļauj attīrīt organismu no sairšanas produktiem, ļauj novērst sākotnēju hronisko slimību paasināšanos, bet vēlāk veicina atveseļošanos.

Masāžas neiroreflektorā iedarbība

• Masāžas reflektorās iedarbības pamatā ir fizioloģiska likumsakarība, ka audu un orgānu darbību, augšanu un pārkārtošanos vada nervu impulsi. Nervu impulsus pārraida centrālā nervu sistēma (CNS). Tā nedarbojas kā pagadās un nejauši, bet gan balstoties uz informāciju, ko saņēmusi no apkārtējās vides. Kairinājumu uztver maņu orgāni, to skaitā arī āda  un noteiktas muskuļu un locītavu struktūras. CNS šīs kairinājums tiek pārraidīts ar perifērās nervu sistēmas nervu impulsu palīdzību.

Ādā un muskuļos esošie perifērās nervu sistēmas receptori masiera roku mehānisko enerģiju pārvērš elektriskajā enerģijā, kas pa nervu audiem kā nervu kairinājums tiek pārraidīta CNS un tur tiek apstrādāta. Tam seko virkne sarežģītu reflektoru reakciju, kuru iespaidā masāža netieši iedarbojas ne vien uz nervu sistēmu, bet arī uz visām balsta un kustību aparāta daļām (kauliem, muskuļiem, locītavām), asinsriti un limfas atteci un pat uz līdzās esošajiem iekšējiem orgāniem un psihi.

Organisma atbildes reakciju spēks un pakāpe ir atkarīga no CNS augstākajām daļām un masējamā apvidus receptoru lauka funkcionālā stāvokļa, slimības klīniskās ainas, masāžas paņēmienu izpildīšanai izvēlētā spēka, ātruma un secības.

Virspusēji masāžas paņēmieni pastiprina CNS uzbudinājuma procesus, bet dziļāka masāža ar pieaugošu spiedienu veicina CNS kavēšanas procesus. No masāžas kustību ātruma un ilguma arī ir atkarīga masāžas iedarbība uz nervu sistēmu. Ātrs temps palielina nervu un muskuļu uzbudināmību, vidējs un lēns temps to samazina.
Jo ilgāka ir masāža, jo izteiktāka ir nervu procesu uzbudinājuma samazināšanās vai palielināšanās. Izmantojot masāžas paņēmienus var mainīt galvas smadzeņu garozas funkcionālo stāvokli, palielinot vai samazinot CNS uzbudināmību. CNS funkcijas atjaunojošās masāžas iedarbība labi izpaužas psihiska noguruma gadījumā. Nervu raidījumu sakārtošana, vielmaiņas paātrināšana un sairšanas produktu izvadīšana no organisma ļauj smadzenēm „atpūsties” un atjauno koncentrēšanās spējas.

Autonomās, jeb, veģetatīvās nervu sistēmas, kuru veido divas daļas – simpātiskā un parasimpātiskā, kas darbojas pēc „pletnes un cepuma” principa, darbība nav atkarīga no mūsu gribas. Simpātiskā nervu sistēma mobilizē organismu aktīvai darbībai – „cīnies vai bēdz”, piegādājot skeleta un muskuļu sistēmai vairāk skābekļa un barības vielu. Autonomās nervu sistēmas parasimpātiskā daļa ir atbildīga par atpūtu un organisma atjaunošanos, veicinot gremošanu un atslābināšanos.
Nervu un gangliju sistēmā norisinās no apzinātas regulēšanas neatkarīga impulsu saņemšana un pārraidīšana uz sirdi (sitienu biežuma un stipruma izmaiņas), gludo muskulatūru (asinsvadu, arteriolu paplašināšanās, jeb, dilatācija vai saraušanās, jeb, vazokonstrakcija) un dziedzeriem (vielu sekrēcijas, jeb, izdalīšanās palielināšanās vai samazināšanās).
Veģetatīvajai nervu sistēmai cilvēka limfas apritē ir nozīmīga loma. Ja pacientam ir tūskas, masāžai visupirms ir jāaktivizē parasimpātiskā nervu sistēma, lai padarītu tūskas samazināšanos iespējamu vispār. Atbildot uz sāpēm, bailēm, dusmām un citām simpātiskās nervu sistēmas izraisītām parādībām, limfātiskās sistēmas darbība automātiski tiek apturēta. Piemēram, cilvēks, kuram veikta ļaundabīga audzēja operācija, var pats izraisīt rokas tūsku, ja dusmosies.

Visi lēni, plūdeni, vienmērīgi veicamie klasiskās masāžas paņēmieni – glāstīšana, mīcīšana, nobīdīšana, izspaidīšana un viegla, vienmērīga vibrācija – aktivizē parasimpātiskās nervu sistēmas darbību: elpošana kļūst lēnāka, samazinās sirds saraušanās biežums, uzlabojas zarnu peristaltika. Tas viss notiek tādēļ, ka tiek aktivizēts klejojošais nervs, ar kura starpniecību CNS ziņo, ka, saskaņā ar ziņām, kas tiek saņemtas no ārējās vides, šobrīd ir drošas atpūtas laiks.

• Ātri un spēcīgi berzēšanas paņēmieni, iedarbojoties tieši, mehāniski, izraisa asinsvadu paplašināšanos zemādas un skeleta un muskuļu sistēmā, tādējādi sagatavojot organismu labākajam starta stāvoklim brīdī, kad savu darbu sāks simpātiskā nervu sistēma. Pamatojoties uz cilvēka darbības agrīno pieredzi, spēcīgie paņēmieni var iedarboties kā nomierinoši, tādi, kas parasimpātiskajā nervu sistēmā rosina pārliecības sajūtu, bet vājas, virspusējas vibrācijas var kaitināt, ar simpātiskās nervu sistēmas starpniecību pastiprināt briesmu sajūtu un tādējādi izraisīt papildu spriedzi.
  

Masāžas humorālā iedarbība

Masāžas humorālā iedarbība izpaužas kā atbrīvoto iekšējās sekrēcijas hormonu un bioloģiski aktīvo enzīmu aktivitātes palielināšanās. Tas veicina labāku audu asins apgādi un katabolisko (struktūras graujošo) un anabolisko (organisma audus veidojošo) vielmaiņas reakciju norisi. Masāžas iespaidā krītas stresa hormonu adrenalīna un kortizola līmenis un palielinās laba garastāvokļa hormonu serotonīna un oksitocīna ražošana. No bioloģiski aktīvo vielu klāsta mazinās dopamīna daudzums un palielinās histamīna un acetilholīna daudzums.
Kortizols  un adrenalīns  mobilizē organismu. Adrenalīns iedarbina baiļu un niknuma (tā sauktais „bēdz vai cīnies”) reakciju. Kortizols, kurš liek mums reaģēt viszināmākajā, pārbaudītākajā un vecākajā veidā, sāk izstrādāties tad, kad cilvēks izjūt ļoti lielu stresu.
Šie hormoni organismam ir nepieciešami tikai īsu laiku, ja to izstrāde turpinās ilgāku laiku, tas var radīt organisma līdzsvarotas funkcionēšanas traucējumus, vienlaikus stimulējot sabrukšanas (kataboliskos) procesus. Masāža var samazināt šo hormonu līmeni organismā. Hernandesa un Reifija pētījumi, kas veikti ar pacientiem, kuri cieš no hroniskām sāpēm muguras lejasdaļā un fibromialģijas, liecina, ka kortizola līmeņa samazināšanai ir nepieciešams piecas nedēļas ilgs masāžas kurss, masāžas izpildot divas reizes nedēļā, 30 minūtes katrā seansā.
Oksitocīns pazīstams kā laba garastāvokļa hormons. Tas ir adrenalīna, kortizola un noradrenalīna antagonists (neitralizē adrenalīna līmeni asinīs pēc stresa). Oksitacīna ietekmē pazeminās asinsspiediens, palielinās gremošanas hormonu izdalīšanās, pieaug svars, nodrošinot organismu ar papildu aizsardzību pret stresu.

Masāžas mehāniskais un termiskais efekts aktivizē oksitocīna pretsāpju iedarbību. Oksitocīns izdalās pieskaršanās, augstas temperatūras un vibrācijas ietekmē. Kerstina Uvnas Moberga (Kerstin Uvnas Moberg) pētījumi liecina, ka sensorie stimuli, kas rodas masāžas laikā, ļauj sasniegt tikpat augstu oksitocīna koncentrāciju organismā, kādu sniedz oksitocīna iešļircinājumi. Pēc septiņas dienas ilga masāžas kursa, oksitocīna ietekmē, asins plazmā un smadzeņu struktūrās palielinās imunitātes reakcija. Oksitocīns palīdz veidot savstarpēju tuvību un palielina nepieciešamību pēc sociālajiem kontaktiem.

Serotonīns  ir laba garastāvokļa hormons, kura līmeni asinīs cenšas ietekmēt ar dažādiem ilgstošiem antidepresantu kursiem. Palielinoties serotonīna līmenim asinīs, mazinās sāpes, nogurums, aizkaitināmība un depresīvs stāvoklis, uzlabojas miega kvalitāte. 

Serotonīna daudzums organismā var ievērojami palielināties daudz īsākā laika posmā, salīdzinājumā ar serotonīna inhibitoru lietošanu. Lai pārmaiņas būtu noturīgas, ir nepieciešamas regulāras masāžas procedūras ilgstošā laika posmā.
Saskaņā ar Fieldi pētījumiem, agresīviem pusaudžiem masāža samazina dopamīna līmeni un palielina serotonīna izstrādāšanos, tādējādi mazinot agresivitāti: uzvedība kļūst labāka. Dopamīns (dofamīns) ir neirotransmiters, kas piedalās sāpju sajūtu pārraidīšanā un izraisa organismā trauksmes sajūtu.

Histamīns  izraisa kapilāru paplašināšanos un to sieniņu caurlaidības palielināšanos, kas ļauj fagocītiem un pretvielām labāk iekļūt iekaisuma perēklī. Histamīnu ražo saistaudos esošās cilmes šūnas, kuru ražība ievērojami palielinās masāžas siltuma iedarbībā. Tas ir nosacīti nestabils lokālais mediators, kas caur īpašiem receptoriem iedarbojas uz šūnām, kas atrodas tikai tiešā tuvumā. Tas ļoti ātri sadalās vai savienojas ar citām šūnām, tādēļ asinsritē nokļūst ļoti neliels tā daudzums.
Atbrīvojot neiromuskuļu sinapsē acetilholīnu  lielos daudzumos, masāža uzlabo nervu pārraides ātrumu. Acetīlholīns ir neirotransmiters, kas piedalās nervu impulsa pārvadīšanā uz muskuļiem, kā arī piedalās veģetatīvās nervu sistēmas un smadzeņu darbībā, paātrina kairinājuma nodošanu no viena nerva otram vai no nerva iekšējam orgānam vai muskulim. Smadzenēs tam ir nozīmīga loma uzmanības un atmiņas regulēšanā, kā arī koordinācijas un muskuļu tonusa kontrolē. Acetilholīna ietekme uz šūnām nav vienāda: tas palīdz sarauties skeleta muskuļiem, taču sirds muskuļa šūnās tas palēnina saraušanās biežumu. Acetilholīna ietekmē pēc ēšanas aktivizējas gremošanas orgānu darbība.

Masāža palīdz mazināt sāpes un uzlabot garastāvokli, stimulējot endogeno (organisma iekšienē) opiodu sistēmu. Endorfīni, enkefalīns un dinorfīns ir līdzīgi polipeptīdu hormoniem, kas atbrīvojas nervu sistēmā noteiktu stimulu ietekmē. Tie reaģē ar īpašiem opioīdiem receptoriem, kuri nepārraida neironu sāpju sajūtas. Tādējādi mazinās sāpes un rodas labsajūta.

Masāžas psiholoģiskā iedarbība

• Masāžas psiholoģiskā iedarbība ir kaut kas tāds, ko ikviens, kam veikts masāžas seanss, nosauks visupirms, kā vienu no prātā paliekošajiem „rezultātiem”. Masāžas iespējas psiholoģijā tiek aplūkotas jau sen, taču līdz šim vēl nav īpaši plaši zināmas.

Par garīgās zinātnes un psihiatrijas tēvu uzskata austriešu ārstu Zigmundu Freidu. 20. gs. sākumā viņš piedāvāja pasaulei „zemapziņas” jēdzienu un iepazīstināja ar savu personības trīskāršās struktūras redzējumu. Superego, jeb, Virs Es ir iekšējais kontrolējošais spēks. ID, jeb, Tas vai Eno ir zemapziņa, kuru stimulē tieksme pēc baudām. Ego, jeb Es ir domājošā daļa, kas, paliekot starp kontroli un jūtām kā starp „veseri un laktu”, cenšas kaut kā tikt galā ar ārējo pasauli.

Jau 1933. gadā Freida skolnieks Vilhelms Raihs, kuru viņa seksuālās terminoloģijas un ideālā organisma pētījumu dēļ nepamatoti reti piemin, „zemapziņu” novietoja cilvēka ķermenī. Viņš novēroja, ka līdz ar bailēm rodas atteikšanās, muskuļu krampji un spriedzes stāvoklis. Uzkrājoties noteiktiem faktoriem, muskuļu spazmu spriedze vairs nevar palielināties un dzīvs organisms izvirst savu spēku agresijas veidā. Veidojas situācija, kurā „stūrī iedzīta žurka uzbrūk”.
Ņemot vērā, ka cilvēciskas būtnes audzināšana izmanto ļoti daudz baiļu, tad katram cilvēkam, īpaši neirotiskiem pacientiem, kļūstot pieaugušiem izveidojas viņam ierasti automātiski krampji un pretuzbrukumi. Muskuļos rodas muskuļu bloki, kuri neļauj enerģijai brīvi pārvietoties.
Raihs šo bloku sistēmu nosauca par „muskuļu bruņām”, jeb armatūru (Muskelpanzer body armor). Raihs pierādīja, ka normālam (bez „armatūras”) organismam iekšējais impulss, vairākumā gadījumu, ir saistīts ar baudu, kas tiek saņemta ar parasimpātiskās inervācijas starpniecību. Jūtot ārējus draudus, simpātiskā inervācija „pulcē karapulku” nelielas muskuļu saraušanās veidā. Iepriekš nobloķētā organismā iekšējais parasimpātiskais baudas impulss, pirms izlaušanās ārpusē, atduras pret muskuļu bloku un atgriežas atpakaļ organismā, taču jau kā simpātisks kairinājums. Ārpasauli sasniedz tikai neirotisks dusmu fontāns, kas nav adekvāta atbilde uz ārējo stimulu.
Savā grāmatā „Charakteranalyse” („Rakstura analīze”), Raihs, pamatojoties uz cilvēku stāju, visus cilvēkus iedalīja dažādos personības tipos ar baisiem psihiatriskiem un seksuāli patoloģiskiem nosaukumiem. Šīs mācības pamatlicējam nācās bēgt no fašistiskās Vācijas, taču ASV viņa skolnieki ielika pamatus visiem ķermeņa terapijas virzieniem.

а) normāls bioloģiskais organisms uz bailēm un kairinājumu atbild ar saraušanos un atvēršanos baudai; b) saspringtā organismā baudas impulss iekšienē atduras pret muskuļu „bruņām”, atspoguļojoties rodas bailes un virspusē izpaužas neirotiski izkropļota reakcija.

Raiha skolnieks Aleksandrs Lovens meklēja palīdzību, lai atbrīvotos no muskuļu blokiem spriedzes pozīcijās, kas bija līdzīgas fiziskiem vingrojumiem. Viņš savu sistēmu nosauca par bioenerģētiku un uzskatīja, ka ārstniecisks efekts piemīt netīšai vibrācijai, kas muskulī radās noteiktās izstieptās spriedzes pozīcijās. Izmantojot stiepšanu spriedzes mazināšanai muskulī, masieris arī var radīt šādu vibrāciju. Šķiet, klientam derētu zināt, ka stāvoklis, kas rodas, mazinoties ilgi krātam spriegumam, normalizējas.

Lovens izvietoja cilvēka ķermenī visas Freida minētās personības struktūras. Saskaņā ar viņa priekšstatiem, Ego ir saistīts ar mūsu gribai paklausošo balsta un kustību aparātu un augstākajām CNS struktūrām. ID atspoguļo dziļākas organisma struktūras, un tieši – autonomo nervu sistēmu, kas nepakļaujas mūsu gribai, un senākas CNS struktūras, kuras atbild par instinktiem. Superego šajā struktūrā ir „armatūra”, spastiskas muskuļu „bruņas”, kas rodas aizliegumu, baiļu, barjeru sistēmas automātisko pavēļu un organisma iekšējo šķēršļu ietekmē. Piemēram, to var noskaidrot pēc smaida sejā.
Ja Raihs, būdams psihiatrs, stāju izmantoja tikai diagnosticēšanai, tad Lovens piedāvāja konkrētu, enerģētiski lietderīgu ķermeņa stāvokli un spriedzes pozīcijas, lai atbrīvotos no muskuļu blokiem. Viņš novērojis, ka ir ļoti svarīgi, lai ceļgali būtu nedaudz saliekti. Tas ļauj kājām un mugurkaulam darboties kā amortizatoram, lai pasargātu ķermeni un galvu no stresa un satricinājumiem. Cilvēkam, kurš savus ceļgalus bloķē pārlieku atliektā stāvoklī, automātiski palielinās mugurkaula lordoze. Tādā veidā samazinās kāju un muguras lejasdaļas amortizējošās spējas (NB! Saistība starp sāpēm mugurā un augstpapēžu apavu valkāšanu) un cilvēks piespiedu kārtā gaida sāpes no katra sava soļa, tādējādi aktivizējot simpātisko nervu sistēmu.
Cita Vilhelma Raiha skolniece, Ida Paulīne Rolfa sāka izmantot masāžu psihiatrijā. Izveidot savu teoriju viņu pamudināja uz Aleksandra Lovena tehniku balstītie pareizu kustību zīmējumi.

а) saspringti pakauša muskuļi novirza visu skeletu no dabiskās ass un izraisa muguras muskuļu saīsināšanos; b) Aleksandera „pašiedvesmas” tehnika stājas labošanai: „Galva atbrīvojas uz priekšu un augšup, mugura pagarinās un kļūst platāka” .
Austrāliešu aktieris Frederiks Matiass Aleksanders jau 19. gs. atklāja, ka balss zuduma iemesls var būt nepareizs ķermeņa stāvoklis. Aktiera agresīvā vēlme parādīt sevi, uzstāties tā, lai viņu sadzirdētu pašā zāles galā, lika viņam reflektori atmest galvu atpakaļ un izriezt krūtis. Aleksanders ievēroja, ka galva ir diezgan smaga. Lai noturētu līdzsvarā galvu, kura sver 5-6 kilogramus, ir nepieciešams pastāvīgs tonisks kakla muskuļu sasprindzinājums. Šis sasprindzinājums ir optimāls tikai tad, kad galva atrodas tieši uz ķermeņa vertikālās ass. Galvai novirzoties no vertikālās ass notiek pakauša muskuļu pārlieka sasprindzināšana, kurai uzreiz seko kompensējoša muguras muskuļu saīsināšanās. Tādējādi agresīva atliekšanās atpakaļ no vertikālās ass izjauc muskuļu līdzsvaru, rodas to saīsināšanās un pārlieks sasprindzinājums.
Aleksandres mācīja to, ko bija atklājis pats un daudzi ārsti sūtīja pie viņa slimniekus, kas tika uzskatīti par nedziedināmiem. Strādājot ar slimniekiem, kuri atradās depresijā, Aleksanders novēroja, ka nospiestā, čokurā savilktā stāvoklī viņu ķermeņa ass nobīdās uz priekšu. Pārlieku liels galvas noliekums uz priekšu izraisīja muskuļu pagarināšanos un tie kļuva vājāki. Cilvēki juta, ka viņiem trūkst enerģijas un vispār ir grūti sākt darīt kaut ko jaunu. Aleksandera tehnikas galvenais mērķis bija atgriezt ķermeni uz vertikālās ass. Tas tika panākts ar nelieliem galvas mājieniem, vienlaikus nodrošinot dinamisku kakla un ķermeņa augšdaļas muskuļu līdzsvaru.
Kopš 1940. gada Ida Paulīna Rolfa sāka atjaunojošo ārstēšanu cilvēkiem ar fiziskiem trūkumiem. Viņa uzskatīja, ka elpošanas procesa galvenā daļa ir atsperīgās un viļņveidīgās mugurkaula kustības, kuras nepareizas stājas vai slimīgu muskuļu krampju dēļ vairākumā gadījumu ir traucētas. Balstoties uz Raiha teoriju par blokiem ķermenī, viņa meklēja anatomiskās struktūras, kuras nestu šos blokus sevī. Rolfa uzskatīja, ka kolagēns, kas plānā kārtiņā pārklāj visus orgānus, ietver atsevišķas muskuļu šķiedras un muskuļu šķiedru kūlīšus, ietilpst muskuļu un kaula plēves sastāvā. Kolagēns ļoti ātri atjaunojas, izraisot bojāto audu aizvietošanu ar saistaudiem.

Ida Rolfa uzskatīja, ka kolagēns ir „ķermeņa atmiņas” nesējs. Tas saglabā nepārtraukti saīsināta muskuļa nenormālo formu, deformējot, sablīvējot saistaudu apvalku ap muskuļiem. Tādēļ viņa izveidoja pati savu ārstniecības metodi – struktūras integrāciju, jeb, rolfingu. Tas ir īpašs saistaudu masāžas veids, kurā kolagēna salīmējumi un sablīvējumi tiek izkustināti ar rokām, tādējādi atbrīvojot cilvēku no garīgajiem šķēršļiem. Ņemot vērā, ka kaulu plēvē, saistaudu apvalkā un nelielajās muskuļu iekšējās kolagēna struktūrās atrodas asinsvadi un nervi, rolfings var būt ļoti sāpīgs.

Klasiskajā masāžā ir aizliegts izdarīt spiedienu uz kaulu struktūrām, lai nenodarītu klientam sāpes, ja tam nav nopietnu iemeslu, un neradītu simpātiskās nervu sistēmas kairinājumu. Iedarbojoties uz saistaudiem, lai mazinātu muskuļu spazmas, ir ļoti grūti izvairīties no sāpju rašanās, kas var kalpot par iemeslu ķermeņa atmiņā saglabātajām emocijām. Tādēļ masierim iesācējam smags klienta psiholoģiskais stāvoklis ir jāuzskata par kontrindikāciju masāžas veikšanai. Strādājot ar emocionāli nelīdzsvarotu klientu, jebkurā gadījumā ir piesardzīgi jāveic dziļais darbs ar muskuļiem, nemitīgi jāpievērš uzmanība simpātiskajām reakcijām un jāprot izmantot parasimpātisko nervu sistēmu stimulējošie atslābinošie paņēmieni.
Idas Rolfas priekšstatam par kolagēnu kā ķermeņa atmiņas nesēju var novilkt interesantu paralēli. Luiss Harisons apgalvo, ka Mongolijas šamaņi vienmēr ir ticējuši, ka muskuļi atceras piedzīvotās bailes, traumas un sāpju sajūtas un ka paņēmiens, kas palīdz atbrīvoties no šīm traumām, ir norullēšana ar veltnīti.
Saskaņā ar Aleksandera tehniku un rolfinga paņēmieniem, organisms sāk spontāni atveseļoties, ja cilvēks Zemes gravitācijas laukā atrodas attiecībā pret vertikālo asi. Pēc Pēra Henrika Linda domām, klasiskā masāža ir izgudrota tādēļ, lai atjaunotu ķermeņa pušu līdzsvaru. Masāža ļauj, lai gan uz laiku, tomēr atgriezt cilvēku atpakaļ „uz viņa ass”. Tas var būt viens no iemesliem, kādēļ klient pēc masāžas jūtas labi.
Raiha skolnieki, kuri nodarbojās ar ķermeņa terapijas attīstīšanu psiholoģijā, maz pamazām nonāca pie speciālas psiholoģijas vārdnīcas izveidošanas un masāžas izmantošanas psiholoģijā. Paralēli Lovenam un Rolfai, ASV 1965. gadā sāk attīstīties jauns psihoterapijas virziens – transakcionālā analīze, kas nodarbojās tikai ar cilvēku savstarpējās saziņas psiholoģiskajiem faktoriem, taču izmanto tādu leksiku, kas palīdzētu darbā masierim. Šā virziena pamatlicējs ir psihiatrs Ēriks Berns, kura grāmata „Spēles, kuras spēlē cilvēki” ir tulkota krievu un igauņu valodā. Berns atkal sāk izmantot Freida minēto personības struktūru, taču palūko to ievērojami vienkāršāk.

Uz lapas sākumu