Sidrabiņa upe, kur rasiņu pasmelties

Bērziņš auga ceļmalā
Trejādām lapiņām:
Pirmajā Saule lēca,
Otrā Saule norietēja,
Trešajā lapiņā
Zelts, sidrabis laistījās.

Pirti taisa, pirti kur...

Dieva dēli pirti dara
No sīkiem olīšiem;
Saules meitas pērties gāja,
Zelta slotas padusē;
Auseklītis garu lēja
Ar sudraba biķerīti.
Leji, leji, auseklīti,
Izpatapu siltumiņu!

Kam tie dūmi, kas tur kūp
Viņā meža malīnā?
Saules meita pirti kūra,
Dieva dēlu gaidīdama.
Dieva dēls attecēja,
Zīžu kreklis padusē,
Zīžu kreklis padusē,
Zelta slota rocīnā.

Māte mani kult gribēja,
Es noteku lejiņā,
Es noteku lejiņā
Pie kuplaja ozoliņa.
Gar kuplaju ozoliņu
Sudrabiņa upe tek,
Sudrabiņa upe tek
Deviņām(i) attekām.
Devītā attekā
Dieva dēls pirti dara [taisa],
Dieva dēls pirti dara [taisa],
Zelta spāres spārēdams,
Zelta spāres spārēdams,
Zelta sūnas sūnodams.
Saules meita pirtī gāja,
Zelta slota padusē,
Zelta slota padusē,
Zīda kreklis azotē.
Zvaigznes nesa ūdentiņu
Ar dimanta kausiņiem;
Mēnestiņš garu meta
Ar sudraba biķerīti,
Salda piena garu meta,
Vīnā slotu slapināja.
Met, Mēnesi, pamazām,
Lai nekūst zelta zari,
Lai nekūst zelta zari,
Lai dabū Dieva dēls(?)!

Saules meitas...

Man' māmiņa ūdens sūta
Ar diviem katliņiem:
"Ej, meitiņa, tec, meitiņa,
Uz to Lejas avotiņu!"
pie tā Lejas avotiņa
Dieva dēli pirti kūra,
Saules meita pērties gāja,
Saules meita pērties gāja,
Zelta slota rociņā,
Mēnestiņš garu lēja
Ar sudraba biķerīti.
Lej patapu, Mēnestiņi,
Lai slotiņa neizkūst,
Lai palika māmiņai
Jele viens žagariņš!

Latvieši nevar dot tik bagātu tautas mantu skati, jo šīs mantas postīja un aprija nemitīgi kari. Bet mēs nostādījām līdzās kaut ko citu. Latvietis,-pareizāk, latviete apvijusi katru savas dzīves soli brīnišķīgām dziesmām, tā pārnesdama kultūras vērtību radīšanu no materiālās pasaules uz garīgo pasauli. Vadošais pavediens, kas velkas tam cauri - darba un daiļuma mīlestība.

1936.g. J.Auškāps

Diži koki šai zemē, Visiem spēka atzariņi

Noiet Saule vakarā,
Visus kokus veltīdama:
Ozolam zelta josta,
Liepai mēļu villainīte,
Priedei cimdi, eglei zeķes,
Paeglei paladziņš;
Sīkajiem kārkliņiem,
Tiem tie pīti apsējiņi;
Mazajiem alksnīšiem
Zelta griezti gredzentiņi.

Saulīt' gāja šovakar,
Koku galus puškodama:
Liepai lika zelta kroni,
Ozolami sudrabiņa,
Sīkajiem alksnīšiem
Pa pāŗam pumpurīšu.

Tek Saulīte vakarā,
Atspīdēja meža gali:
Liepiņai zeltu lika,
Ozolam sudrabiņu,
Ikvienam kociņam
Pa sudraba gredzenam.

Ozols auga Daugavā
Ledainām lapiņām;
Tur Saulīte miglu meta,
Vai bij ziema, vai vasara.

Dainu dažādība... laiku lokos locītas

Kā jau iepriekš minēts, ne kristietības grēka jēdziens, ne enģeļi nav senās latviešu dievestības sastāvdaļas, bet to ieviešanās dainās varbūt jau sākusies ar pāvesta Gregorija I 601. gada rīkojumu misionāriem iepīt kristietības elementus iekaroto tautu ticējumos. Vēsture māca, ka kristīgā baznīca sevišķi vēršas pret mūsu senču senās dievestības bedību ieražām, aizliegdama apglabāt mirušos dzimtas kapsētās, cisu dedzināšanu pie kapa, kopējo mielastu kapos un citas bedību ieražas. Lai gan, cilvēkam mirstot, dvēsele aiziet pie Dieva, dainās parādās gadījumi, kad tā kavējās kapsētā vai pie kapa krusta, kas atkal norāda uz kristīgās baznīcas iejaukšanos mūsu senajās paražās. Vēsture māca, ka mūsu bedību paražas paredz uz kapa likt Dieva vai Māras zīmes nevis kristīgo krustu. Neskatoties uz kristīgās baznīcas ierobežojumiem, mūsu senči tomēr uztur seno paražu: palicēji no kapiem pārved mājās aizgājēja atvietotāju, kas parasti ir maza eglīte. Jaunākos laikos eglītes vietā bērinieki paņem egļu zarus. Šī paraža nav izbeigusies arī vēl tagad, jaunākos laikos. Dainās nav sastopams vārds “dzīvība”. Tā vietā visur redzam dvēseli, ar to saprotot, ka dvēsele ietveŗ dzīvības jēgu. To redzam dainās, kas apdzied dzimšanu un miršanu, izteic cilvēka jūtas, kad cilvēks nodod sevi Dieva aizsardzībā un citos gadījumos, kas norāda, ka dainotājs, lietodams vārdu “dvēsele”, ar to domājis dzīvību. Protams, ar to nav izskaidrota dvēseles un dzīvības būtība, bet, teicot dvēseli dzīvības vietā, to nozīmes kļūst saprotamākas.

Gauži raud dvēselīte, Dieva durvju dagājusi:
Nesaņēma eņģelīši - nava grēki izsūdzēti. LTDz 27602. (69) utt.

Gan jau paši spēsiet DAINAS šķetināt un spēka vārdus rast.

Jauni laiki, veci laiki,

visi laiki latviešiem.

Visi laiki latviešiem,

tik dažādi tīrumiņi.

Gaužām maz paša bija,

Vairāk kungu pātadziņas,

Visapkārt vārti vērti,

Zemē sveši kumeliņi.

1115-0
Pirtî eimu, pirtî teku,
Pirtî mana līgaviņa,
Pirtî mana līgaviņa
Ar Māriņu spēlejàs.

1228-1
Naduod Dievs tádas pirts,
Káda bija Laìmas pirts!
Ij maetiņi izzapina,
Laìmas pirtî peruoeties.

19132-0
Kur liksim, neliksim
Šos mazos panāksniekus:
Pirtî, pirtî vedisim
Par lodziņa aizbāžņiem.

1228-0
Jūs māsiņas neziniet,
Kāda bija Laimes pirts:
I matiņi izzapina,
Laimes pirtî peroties.

19132-1
Kur liksim, kur liksim
To mazo panāksniņu?
Vedisim pirtî,
Bāzisim logâ.

14503-1
Suns rēja kaukdams
Pirts pakaļâ,
Vecais brūtgans
Atļepetaja.

18669-0
Suns rej kaukdams
Pirts pakaļâ:
Lāceni pārveda
Par saimenieci.

20526-0
Jēcitim brālitim
Viena pate cepurite,
Pirtî gara metamà,
Baznicâ ejamà.

23100-0
Teicies, māsiņa,
Ko tautas darija;
Vaj veda pirtî,
Vaj sutinaja?

1153-3
Mazs, mazs dīķiņš pirts pakaļâi.
Sestdien ūden' smeldams, izsmēlu pādiņ'.

25515-6
Tikuse māte,
Tikuse meita,
Negāja pirtî
Apmigu gulèt.

Avots: 174c Viss no avota»
Krājums: Barona un Brīvzemnieka krājums Viss no krājuma»
Iesūtītājs: Planics F. Viss no iesūtītāja»
Apriņķis: Aizputes apr. Viss no apriņķa»
Pagasts: Rudbārži Viss no pagasta»
Kategorija: Dažādi apcerējumi veltīšanu beidzot. Viss kategorijā»