ZĪMES
 Dainās pirts jēdziens ir sastopams jo plaši. Atcerēsimies kaut vai: „Dieva dēli pirti taisa/ Tur Saulīte pērties gāja/ Ar savām meitiņām ...

Māra KRUSTU KRUSTS JEB MĀRAS KRUSTS

Krustu krusts ir dzīvās matērijas zīme, kas cieši saistīta ar auglību, uguni un  māju (dieva materiālā izpausme). To mēdz uzskatīt par mitoloģiskās dievības Māras – visas materiālās pasaules pārvaldnieces un patroneses - vienu no simboliem. Ar Māras krustu tika sargāta materiālā labklājība - mājas, maize, uguns (krusta krustu, saimniece uzvilka uz maizes klaipiņa pirms to laida krāsnī un vakarā to ievilka pavarda pelnos, lai uguns ar Māras svētību neizdzistu līdz rītam). Katra lieta, kam simboliski tika uzvilkts krustu krusts, tieka ziedota Mārai, saņemot pretī svētību un uzraudzību.

Lieta, kam Māras krusts uzvilkts, simboliski tiek ziedota Mārai, saņemot pretī tās svētību un uzraudzību. Reizēm krustu krustu sauc arī par Laimas krustu. Māras krustu ļoti bieži izmanto sieviešu rotās un apģērbos. Šī zīme piešķir pamatīgumu, drošību, saistību ar dabas un zemes spēkiem. Palīdz kristībās, kāzās, ir auglības devēja un veselības sargātāja.
Māras zīme parasti tiek attēlota kā vienādmalu trijstūris, kāsis, pusloks ar virsotni uz leju. Attēlojot šo zīmi horizontālā plaknē, tās malas raugās uz ZR un ZA, tie ir virzieni, kur Latvijā vasaras Saulgriežos Saule noriet un Jāņu rītā uzlec. Zīmei piemīt dziļi simboliska jēga un pretējs spēks Dieva trijstūrim, tādēļ, tos apvienojot, iegūst līdzsvaru un saskaņu. Abas šīs zīmes uzvelkot vienu pāri otrai, iegūst sešstūru lietuvēna krustu. Māras trijstūris var būt sazarots un kuplināts. Daudzie Māras veidi parādās arī Māras zīmēs – tās ir vairāk nekā citiem – Māras trijstūris, Māras ūdeņi, Māras zeme, Māras krusts jeb krustukrusts. 

MĀRA – (Dieva laiduma vieliskā un telpiskā izpausme ). Pasaules vielas – matērijas aizbildne. Pasaules augums. Pasaules viela, matērija ir visai noslēpumaina. Tā nāk no Dieva un ir atzīstama par dievišķu. (E.Brastiņš). Tādēļ, ne velti, arī pati Māra dainās saukta par Dieva Māru. Saukta arī par Mira Māru (t.i. – pasaules un arī miršanas Māru), par Mīļa Māru. Māra saukta arī Svēta, Balta, Lejas Māra u. c. vārdos. Māra ir pasaules augums – dievišķā Māte, caur kuru viss radies, bet vēlāk sadalījusies daudzās atsevišķās mātēs (Zemes, Gaisa, Uguns, Ūdens, Meža, Lauku, Ļaužu, Lopu, Gausa, Saules, Dabas, Pērkoņa, Veļu, Kapu, Joda, Velna un citas mātes).
Pirtiņā ieiedama,
Aizdaros nama durvis,
Zina mīļa Dieva Māra,
Vai iziešu, neiziešu. D.1095,v
Māra vienmēr ir klāt šādās pārejas situācijās. Saistībā ar miršanu viņu uzrunā par Veļu māti, Zemes māti, arī Mēra, Kapu un Mira māti, tikai retu reizi saucot tieši vārdā – Māra. Šajā sakarā un aiz cieņas pret mirušajiem baltiem izveidojies Veļu kults.

Saistībā ar visa jaunā dzimšanu Māru sauc par Ūdens, Piena, Lauku, Lopu, Meža māti u. tml. Māra ir Vēja māte un Jūras māte. Māra var parādīties kā mārpuķīte vai arī bizbizmārīte, kā melna odze vai varde u. tml.

Kā robežsituāciju aizbildne Māra palīdz dzemdībās, krustabās, kāzās, ir auglības devēja un veselības sargātāja. Māra ir līdzdalīga.
Māras meitas. Māra ir redzama, dzirdama, taustāma. Viss, ko vien varam samanīt Pasaulē caur mūsu jutekļiem, tas viss ir mārisks. Bet par noslēpumainiem dabas spēkiem saka, ka tās ir Māras meitas. (E.Brastiņš). Māras meitas (meitiņas) ir dažādi vieliska rakstura spēki un izpausmes, ko acīm ne vienmēr saskatām, bet kuru esamība atklājas vai novērojama ar dažādu instrumentu vai ierīču palīdzību. Tādi, piemēram, ir dažādi no zemes dziļumiem nākoši starojumi. Radio, televīzijas un telefonsakaros izmantotie viļņi, kas, lai arī nav redzami, tomēr kā reāli pastāvoši netiek apšaubīti. Tādi ir spēki vissīkākajās matērijas dzīlēs.

Ūsiņa zīme * Dieva  dēls

Latviešu gadskārtā Ūsiņš iezīmē pavasara beigas un vasaras sākumu. Viņš ierodas kā mīļi gaidīts viesis. Saskarsmē ar ļaudīm viņa īpašībās, darbībā dominē lauku dzīves apstākļiem nozīmīgākais – rūpes par ļaužu zirgiem vasarā. Ūsiņa zīme - atslēgainis - atveido senā gaismas dieva Ūsiņa zirgus - Saules vedējus. Kad Ūsiņš pavasaros palīdz tikt gaismas kalnā, arī zemniekam sākas jauns maizes ceļš. Ūsiņu uzskata arī par bišu dieviņu. Ūsiņa diena sakrīt ar Jurģu dienu, 23. aprīli, kad pirmo reizi laida zirgus pieguļā, rīkoja tirgus zirgu pirkšanai un pārdošanai. Iespējams - Jurģis ir tikai jaunāks nosaukums. Ūsiņa zīme visbiežāk lietota cimdu rakstos un citos tekstildarbos.

* Lai arī Ūsiņš dažkārt ir ar Dieva dēla pazīmēm, Ūsiņa lomā, izpaužas un darbojas arī pats Dieviņš. Ūsiņa zīme – veidojas no Mēness un Saules zīmes sasaistījuma. Mēness it kā ved Sauli no lejas un tumsas uz augšu. Vienlaicīgi atstarojot Saules doto gaismu apkārtējā telpā. Simbolizē ne tikai atdzimstošo pavasara Sauli dabā, bet arī spēju pacelties no miruša stāvokļa atkal dzīvā atjaunotnes stāvoklī. Simbolizē senču garīgās enerģijas, padomu, zināšanu u.c. ietekmi uz cilvēku un dzīvo pasauli. Simbolizē atdzimstošo zināšanu gaismu cilvēkā.

LAIMES ZĪME

Laimas vārds ietver nozīmes liktenis un laba izdošanās. Šī vārda nozīmes nav jaucamas ar dvēseles stāvokļa apzīmējumu laimība, laime. Dievs un Laima latviskajā izpratnē ir cieši saistīti: Dievs ir Laimas cēlonis un galvenais likteņa vadītājs, bet Laima ir likteņa norises dievišķā noteicēja. Laimas galvenā izpausme sadarbībā ar Dievu ir cilvēku mūža darināšana, likšana, vēlēšana, lemšana. Laima tāpat kā Māra un Dievs ir neredzama, taču ļaužu iztēlē skatīta kā ir jauna, skaista sieviete, kuras izskats, cēlums, iznesība izraisa apbrīnu. Laima neslēpjas aiz kādiem materiālās pasaules simboliem kā Māra (piemēram, čūska), viņas tuvums ir tikai sajūtams. Laimas likto mūžu latvieši pieņēmuši kā negrozāmu lēmumu. Laimas ziņā ir viss, kas saistīts ar mūžu, likteni, viņa ir arī bāreņu aizbildne, dod ļaudīm padomu un rāda pareizo ceļu uz veiksmi un labklājību. Laimas zīmes ir slotiņa, skuja, žagars.

Laimas zīmes līdzība ar putna spalvu liek domāt, ka tā saglabājusies no laikiem, kad tika pielūgti dzīvnieki. Putns agrāk ir bijis dvēseles simbols un Laima tiek uzskatīta par dvēseles sargātāju. Simbolisks Laimas atribūts ir arī slota, tāpēc mājokļa slaucīšanai tie pievērsta īpaša nozīme. Slota Laimai ir allaž klāt, ar to viņa noper pirtī tikko dzimušu bērniņu. Laimas slotiņu visbiežāk sastopam prievīšu un jostu rakstos. Grafiski Laimas slotiņa ir sagrupēta skujiņa ar uzsvērtu centra daļu.
Slotiņa slauka no mājam prom visu slikto, nelabvēlīgo informāciju, ko mēdz dēvēt par ļauno aci.

Iemu Laimes pirtiņâ,
Aizaveru pirts durtiņas;
Dievs to zina, mīļa Laime,
Vaj izgāju saulitê.

Ai, Jāniti, ai, Jāniti,
Kāda tava cepurite!
Pirtî gara lejamà,
Brūzî brāga smeļamà.

Laima vilka zaļu jostu
Deviņiem kamoļiem;
To apjoza sieviņàm,
Laimas pirtî peroties.

Laima un Pērkons. Lai arī Laima un Pērkons katrs darbojas savā laukā, tie ir ciešā saiknē, jo pārstāv vienotā laika plūduma dažādus mērogus. Pērkons – makrokosmosā – planētu un zvaigžņu Visumā – ir kosmiskā laika cikla darinātājs. Laima – mikrokosmosā – cilvēciskajā Visumā – ir cilvēka mūža laika un likteņa lēmēja un arī kalēja. Abi nodrošina laika gaitu un nosaka vai ietekmē likteni. Šo sakarību apliecina arī tas, ka Laimas krusta un Pērkona krusta zīmei ir viena un tā pati pamatforma, kas rakstā atšķiras vien ar citas krāsas pielietojumu. Šī vienotība norāda arī uz Laimas un Pērkona kopīgu sākotnējo būtību un izcelsmi no Dieva.

ZALKTIS

Simbolizē gudrību un zintniecību. Zalktis tiek uzskatīts par svētu dzīvnieku, kam pieejama visa gudrība. Visspēcīgākais esot baltais zalktis.
Zalkša zīmi mēdz pieskaitīt Māras zīmju grupai, jo Māra mēdzot iemiesoties čūskā. Māras zīme sevī ietver arī Veļu mātes simbolu un zalktis savukārt ir cieši saistīts ar veļu pasauli. Zalkša zīme bieži ir sastopama sieviešu apģērbos un uz pirts lietām. Zalkša zīmei ir saistība ar veļiem un veļu pasauli, rakstos uz svētakmeņiem tā atrodama kā pazemes simbols, jeb kā svēta dzīvnieka, pazemes valstības simbols. Zalkša zīme pēc uzbūves ir līdzīga ugunskrusta zīmei, bet nav pareizs uzskats, ka krustojot divas Zalkša zīmes var iegūt ugunskrustu.

Dainā jau aprakstītajā pirtī „Dieva dēli garu meta / Zābakos stāvēdami”. Zābakos tiek staigāts pa zemi. Tātad „pirts” ir šeit, uz zemes. Šeit sadzīvē. Šeit darbā un ikdienā.

Dieva zīme

Dieva nosaukums latviešu valodā ietver pamatnozīmi spīdēt, debesis, debesu spožums. Dievs latviešiem nozīmē izpratni par augstāko pasaules likumu; Dievs ir „gudrība, labums, daiļums, visa sākums un gals, visa devējs un ņēmējs, augstākais padoms un iemesls. Latviešu izpratnē Dieva materiālā īpašība ir Māra, kuras darbība norisinās vieliskajā pasaulē. Dieva likteņa īpašība ir Laima, kuras darbība risinās ap cilvēka likteni un mūža lemšanu.
Parasti trijstūris vai kāsis ar virsotni uz augšu. Šo zīmi novietojot vertikāli plaknē, smaile norādīs uz debesīm. Apzīmē debesu jumu, vīrišķo spēku, gaismu, tiekšanos uz augšu. Latviešu mitoloģijā par vecāko gaismas kulta dievību uzskata debesis. Debess ir sfēra, kurā uzturas galvenais valdošais spēks Dievs, tāpēc viņa grafiskais simbols atbilst debess simboliskajam attēlojumam. Arī valodnieki uzskata, ka sākotnēji vārds "Dievs" ir nozīmējis to pašu ko "debesis". Dieva zīmi parasti iegrieza uz sadzīvē izmantojamām lietām.
Visvienkāršākā veidā šī zīme parādās kā vienādsānu trijstūris ar 90° leņķi augšā, kas izskatā līdzīga jumtam un simbolizē debesis kā pasaules jumtu. Atbilstoši šai zīmei mūsu senči veidoja savu māju jumtus un tādejādi dzīvoja zem Dieva zīmes. Plaši pazīstams Dieva zīmes veids ir tradicionālais trijstūris ar vienu aplīti (t.s. Dieva acs) vai trim aplīšiem virsotnē. Zīme sastopama sazarota vai apvienota ar Austras koku (Ornaments- pasaules koka simbolisks apzīmējums, balstās uz Māras zemes ūdeņiem, simbolizē dienas rītu) un zemes zīmēm (Māras zīmi). Šai zīmei ir ļoti liela simboliskā jēga, tā piesaista dievišķos un radošos spēkus, sastopama visā pasaulē.

Dieva krusts. Dieva zīmes pamatforma ir Krusts ar četriem vienāda garuma zariem, kas var bezgalīgi tālu turpināties – līdzīgi kā bezgalīga ir garīgā pasaule aiz visām materiālās pasaules robežām. Šī zīme saucama par Dieva krustu. Dieva krustam ir divi atšķirīgi dažādas nozīmes stāvokļi: taisnais (nekustīgais) un slīpais jeb šķērsu (kustīgais – griešanās krusts).

Taisnais krusts – apstādināta enerģija, miers, nāve, tumsa, – neradošs stāvoklis – ne kustība. Slīpais krusts – saukts arī par šķērsu jeb zelta krustu – atbrīvota enerģija, nemiers, dzīvības spēks, gaisma – radošs stāvoklis – cikliska kustība. (griešanās). Abi krusti vienā zīmē (Saules rats, Zvaigzne) – šīs un viņas saules vienlaicīga pastāvēšana, gaismas un tumsas, dzīvības un nāves cikliska maiņa.


DIEVA dēli – tā ir gaisma debesīs, tie ir debesu spīdekļi, saulgrieži, gadalaiki.

Dievs dainu pasaulē atklājas arī kā Debesu tēvs un Zemes māte, līdz ar to gaisma un debesu spīdekļi ir kā viņa dēli. Dainas nemin noteiktu Dieva dēlu skaitu un izcelsmi. Dieva dēlu lomās tiek minēti dažādi tēli un vārdi, tomēr viens ir skaidrs – viņi visi ir dažādu uzdevumu veicēji – kalpotāji. Dieva dēli – gaisma – piedzimst un mīt debesīs. Kā gadskārtu tēli tie nonāk uz zemes un izjāj tīrumā, iet ganos, dara namu, tiltu, medī, zvejo, meklē naudu. Dieva dēli arī spēlē, dzīro, pušķojas un lasa dvēseles. Dieva dēli ir saziņā ar Dievu, Laimu un Māru. Tos godā un no tiem bijājas.

Viens. Kā viens Dieva dēls, gan netieši, dainās tiek minēts Pērkons, (saukts arī par Dieviņu). Par Dieva dēlu saukts ir Jānis, kas atnāk katru gadskārtu, nesdams auglības spēku (arī saukts par Dieviņu). Dieva dēls ir Mēness, saukts – vecaistēvs un karavīrs. Dieva dēls ir zvaigžņu siets Sietiņš.



Saules zīme

Saule seno latviešu izpratnē ir mūžīgās dzīvības un kustības simbols, bez kuras nebūtu dzīvības. Tā ir palīgs zemkopim, labvēlīga ražas gada devēja. Saule ir mīļā māte jebkurai dzīvai radībai. Kā tēls, kuram latviskajā izpratnē piedēvētas Mātes funkcijas, Saule un tās zīmes celtas īpašā godā. Saule māca arī taisnīgumu un žēlsirdību - tā spīd vienādi visiem. Saule ir centrālais tēls debesu spīdekļu grupā, tai ierādīta goda vieta arī dažādos rotājumos. Saules zīme sastopama visu tautu rakstos, visbiežāk to atveido kā apli, ar līnijām pārkrustotu apli vai riteni, jo saule allaž ripo pa debesu jumu.  Saules zīme dažādos darinājumos ierakstīta arī kā kvadrāts, novietots uz viena stūra, vai astoņstūris, to attēlo arī kā ziedam līdzīgu rozeti. Rūpīgi jāielūkojas rakstos, lai dažādās kompozīcijās atšķirtu uz pusēm pāršķeltās saulītes, ar divām nošķeltām virsotnēm ierakstītās saulītes. Saules raksta atvasinājumu ir ļoti daudz, arī rotātie priekšmeti un tehnikas ir ļoti daudzveidīgi. Saules zīme visbiežāk lietota sieviešu apģērba un rotu izdaiļošanai, tā grezno darbarīkus, kuros meitas lietoja pūra darināšanai. Saules zīmes neiztrūkstoši ir arī kāzās līgavainim dāvināmo cimdu un zeķu rakstos. Rakstu veidojot, saules zīmei parasti izvēlēta centrālā vieta. Populārākā krāsa Saules zīmēm ir sarkanā un dzeltenā.


UGUNSKRUSTS arī  PĒRKONA UN LAIMES KRUSTS

Saukta arī par svastiku (svasti sanskritā nozīmē laime). Svastika ir laimes, Saules enerģijas un uguns zīme.
Viens no vecākajiem rakstiem, kas sastopams daudzu tautu un it īpaši baltu ornamentikā.
Latviešu folklorā pērkona zīme simbolizē gaismu, uguni un dzīvību. Senās baltu ciltis to uzskatījuši arī par saules zīmi, kas attēlo Saules kustību, enerģiju, tās vīrišķo spēku.
  Zīme tiek saistīta ar četriem pamatspēkiem, debess pusēm, kustību, enerģiju, veiksmi, spēku un laimi. Ugunskrusts veidojies no diviem krustotiem zibeņiem. Lietots kā ļaunuma atbaidītājs un pasargātājs no nevēlamām dabas parādībām. Šis ir arī Laimas krusts - piesaista laimi un atvaira nelabos spēkus.

PĒRKONS – (Dieva tiešākas klātbūtnes izpausme pastāvīgi darināmā Visumā ). Pasaules darinātājs un pārvaldnieks. Darina Sauli, Mēnesi, zvaigznes, Saules meitai jostu, kosmiskā laika ciklus. DARītājs – Dieva darošais princips. Varens. Visu aptverošs. Pērkons ir viens no vecākajiem senču dieviem un tiek dēvēts arī par Veco Tēvu. Latvijā Pērkona krusts sastopams jau no 3.-4.gs. izrakumos atrastajās lietās. Agrajā dzelzs laikmetā tas attēlots, piemēram, latgaļu bronzas rotās un somugru cilšu emaljētās saktās. Vēlajā dzelzs laikmetā rakstam parādās jau daudz dažādu atvasinājumu un ir sastopami dažādi krāšņi varianti.
Šai zīmei ir vairāki nosaukumi – Pērkona krusts, Uguns krusts, zaru krusts vai svastika. Pērkona krusts jeb Uguns krusts simbolizē un piesaista laimi, enerģiju, uguni, pērkonu un vēju. Šai zīmei ir ļoti liels variantu skaits. Uguns krusts ir saistīts ar Sauli, Laimu (tāpēc to reizēm sauc arī par Laimas krustu) un Pērkonu, tādēļ to mēdza iegriezt bērna gultiņas galā, kā arī ieaust jostā ar kuru bērnu satin. Kādreiz Augškurzemē bija paraža, bērniņam piedzimstot, mājas spāres galā pakārt kokā grieztu ugunskrustu, kuru noņem tikai cilvēkam nomirstot. Šī zīme, tāpat kā Jumis, bieži ir redzēta uz svētakmeņiem, kā arī plaši izmantota amuletos, rotās un zintniecībā. Jostās, sagšās, cimdos u.c. šo zīmi ierakstīja, lai nēsātāju pasargātu no visa ļaunā. Pērkons darbojas kā visu ļauno spēku vajātājs.
Pērkona krusts ir ļoti spēcīga un populāra zīme visā pasaulē, pazīstama jau vismaz 5000 gadus. Negatīvais ir tas, ka bieži tā tiek asociēta ar nacistu kustību 30. gados Vācijā. Nav šaubu, ka Hitlers ir piešķīris šai zīmei nelabu slavu vēl uz ilgiem laikiem, tomēr vajadzētu mācīties atšķirt Pērkona jeb Uguns krusta pielietojuma gadījumus - kur tas ir domāts, atbalstot neonacistus, bet kur cienot un lietojot savas tautas kultūras mantojumu. Atliek vienīgi nožēlot, ka tik daudz cilvēku mūsdienās vēl joprojām tik slikti pārzin vēsturi un etnogrāfiju.

 

Lielvārde


Uguns. Laimas un Māras sadarbība spilgti izpaužas saistībā ar Uguni, kas ir Uguns mātes (Māras) ziņā. Bez Uguns, bez prasmes un spējas pārvaldīt enerģijas, kas slēpjas matērijas (Māra) dzīlēs, pilnvērtīga cilvēku dzīve un laime (Laima) nav iedomājama. Vienlaicīgi, Laima ir tā, kas lemj Uguns izmantošanas iespējas, pieprasa bijāšanu un cieņu, bet, ja tās nav – Laima tevi atstās un atnāks Nelaime. Pieprasa prasmi sadzīvot ar Uguns māti. Uguns izmantošanu radošos un labestīgos nolūkos.

  • Uguns ir svēta. Uguns ir vistīrākais māriskās pasaules elements. Uguns ir dievišķa (Dieva laista) un tā pielīdzināma dzīvībai.

Uguns īpašā nozīme atspoguļojas baltiem tik raksturīgās un joprojām dzīvās Uguns kulta tradīcijās. Gadskārtu svinībās vai tie būtu, Meteņi, Lielā diena vai Ūsiņi, vai arī vasarā – Māras, rudenī – Jumis vai veļu laikā Mārtiņi – vienmēr tiek kurta arī Uguns. Bet it īpaši Jāņos un Ziemassvētkos Uguns ir rituāla darbības un telpas centrā. Tā ir reāla un simboliska saistība ar pasaules (Visuma) sākotnes spēkiem – Dievu, Pērkonu, Laimu un Māru. Šo daudznozīmību un saistību izsaka tā pati Pērkona un Laimas krusta zīme. Attiecinot uz uguni to sauc arī vienkārši par Uguns krustu.

Maza maza uguntiņa
Spīd manā maltuvē:
Māra rādīj` uguntiņu,
Dieviņš kala dzirnaviņ`. Tdz 5473

ZĪMJU ZĪMES  ROKĀS DEVĀS,  JOSTĀ SĒJĀS, APLĪ VEDA ...

   JUMIS

Juma zīme. Pilnā savas izpausmes ciklā Jumis ir saistīts ar diviem virzieniem. Gada pirmajā pusē – kustība uz augšu uz gaismu. Gada otrajā pusē, kad vārpas aiz smaguma nolīgst – kustība uz leju, uz zemi. Tas pilnā mērā atspoguļojas tik dažādajās Juma zīmēs. Juma zīmes pamatforma izaug no slīpās Dieva (zelta) krusta zīmes. Šī sakarība norāda uz Juma īpašo stāvokli un vietu. Tā ir tieša saistība ar Dievu – ar Pasaules augstākajiem un noslēpumainākajiem RADošajiem un dzīvības atdzimšanas spēkiem.

Jumis un Laima. Juma klātbūtne, pēc būtības nodrošina ne vien pārticību, bet arī Laimi, jo bez pārticības laime ir ne vien apdraudēta, bet arī neiespējama. Juma saistību ar Laimu uzrāda arī šo vārdu Laima un Jumis kopīgās IDE izcelsmes, un dažādas izrunas un skaņu mijas pētījumi Āzijas tautu valodās. (E.Brastiņš, V.Leitis). Šis viedoklis gan nav guvis plašāku atzinību.

DUBULTKRUSTS
AKAS ZĪME, OZOLIŅŠ

Akas simbols raksturo pasaules pamatu; tajā, caur simboliskiem akas grodiem, kurus rada četri slīpie krusti, veidojas tukšuma telpa jeb Sākotne. Šajā zīmē savienojas augša ar leju un debesis ar pazemes ūdeni. Šī zīme ievada jaunu Saules gadu, tāpēc tā ir arī Saules un pasaules zīme.

Es izgāju rītā agri

Skaistas dziesmas klausīties.

Oši dzied, kļāvi velk,

Ozoliņi darināja.

Šī zīme sargā ģimeni.


Laipa. Kalns un leja. Pasaule notiek – visi tās notikumi kārtojas kā pa viļņiem vai kalniem – te augšupejošā, te lejupejošā secībā. Laima sēd kalniņā, Nelaimīte lejiņā.–Laima saistās ar kāpšanu kalnā, ar pašu kalnu. Nelaime ar pretēju kustību – ar leju. Tajā pat laikā Laima un Nelaime staigā pa vienām un tām pašām dzīves takām un satiekas uz – laipas.

Laipa – ir dabīgais līdzsvara slieksnis starp dzīves notikumu līkločiem, kas iet vai nu kalnā vai arī lejā. Laipa – tā ir robeža, kur satiekas gaisma un tumsa, radošie un ārdošie, laika un likteņa spēki. Cilvēka uzdevums ir pārvarēt šādu dzīves situāciju, tikt tai pāri. Šādā robežu un izvēles situācijā tikt pāri laipai nozīmē būt tikušam. No šejienes arī tikuma jēdziens.
Tikums. Tikums prasa no cilvēka noteiktas īpašības, lai varētu čakli strādāt, pārvarēt kūtrumu un attīstīt un realizēt ideālās vērtības. Tas, kurš pāri ticis laipai, t.i. lejai, ir – pārticis – iemanto gan dzīvesprieku, gan bagātību.

Liktens. Vai Laimas liktu var izbēgt? Cilvēka mūžs, nepārprotami, pakļauts Laimas lēmumam. Ir divu ieviržu ieskati par cilvēka Mūžu, kas latviskajā dzīvesziņā savijas vienotā skatījumā:
1) Mūža gaitu un virzienu nosaka, tas, kur atradusies Laimiņa dzimšanas brīdī, ietekmē arī laiks, kad šī piedzimšana notikusi. Ne cilvēks pats, ne vecāki nevar daudz ietekmēt šo Mūža lēmumu. Cilvēks pats no Laimas liktā nevar aiziet.

Laime, laime tam dēlam,
Kas piedzima saulītē.
Tam Laimiņa grožus vija,
Sudrabā mērcēdama. LD 1176

Savukārt leja – tā ir gara kūtrums, laiskums, muļķība, nabadzība un posts. Tā liecina par netikušu cilvēku. Kā apstākļi, kā Laimas lēmums tā ir Nelaime, bet kā cilvēka īpašība – netikums un netiklība.

2) Mūža gaitu veido cilvēks Pats. "Mūža dainās reti dzirdam dīku nevarību likteņa priekšā, bet daudz biežāk rosīgu rīkošanos un gribu iespaidot un grozīt Laimas lēmumu. To cenšas darīt ar pašas Laimas un Dieva palīdzību tā, ka šāda rosība dažkārt nonāk līdz klajam nemieram pret Dievu un Laimi, kas izpaužas skarbos vārdos.

Būtiski, ka t.s. sīkumi uzkrājas un laika gaitā summējas līdz iegūst vajadzīgo ietekmi uz turpmāko notikumu gaitu. Ikviens tāls ceļš sākas ar pirmo soli. Ideja, kas viena cilvēka galvā, ja to pārņem ļaužu simti un tūkstoši, kļūst par nozīmīgu un varenu spēku, kas izmaina pasauli. Par to liecina sakāmvārdi: Ūdens piliens izgrauž akmeni. Kad vadzis pilns, tas lūzt., u.c. Svarīgi, ka tādējādi tiek izmainīti apstākļi (nosacījumi), izmainīta esošā cēloņu un seku ķēde, un iekustināta jauna.

Laima kā liktenis un cilvēka brīva griba ir savstarpēji papildinoši un saistīti lielumi.

Tātad, latvietis neraugās uz likteni kā fatāli negrozāmu. Cilvēkam ir dota iespēja ar savu brīvo gribu un izvēli ietekmēt likteni un dažkārt pat būtiski mainīt to. Šajā nozīmē – cilvēks pats sava Mūža laimes kalējs un likteņa veidotājs.
Trīs Laimiņas. Dieva meitai Laimai ir palīgi – Dēkla un Kārta – kopā viņas ir trīs Laimiņas, bet pati lemšana ir saziņā ar Dievu (Dieviņu) un Dieva Māru.

Dievs, Laima un Māra. Laima un Māra pasaulē darbojas līdztekus un savā starpā sadarbojas. Laima un Māra vienmēr ir klāt cilvēkam svarīgajos dzīves brīžos. Tad Māra pārstāv telpu – māriskās (vieliskās) pasaules trīs telpiskās dimensijas, matērijas sakārtotības veidus, līmeņus un spēkus. Dievs, Laima un Māra ir tie, kas zina nākamo notikumu gaitu.

Aka* sākotne

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .