Pirts VĀRDI
SKAISTUMS NAV TIK VIEN, CIK CILVĒKS VIŅA ATROD UN SEV SAGATAVO. ARĪ TUR, KUR CILVĒKA ACS
 NEKAD NEAIZSNIEDZ,

DABA DZĪVO SKAISTUMĀ AR SAVAS PAŠAS NOLŪKIEM 
Rainis

vārdi , valodiņa...

Dievājums ir gandrīz aizmirsts vārds. Tas sastopams vairs tikai dainās:

Rāmi ejmu, rāmi teku, rāmi laidu valodiņu;
Dievs dod man rāmu rast sev maizītes devējiņu

... lietojam Pērtes (Lielvārde)

Es sakūru uguntiņ
No deviņi žagariņ'
Sildās Dievs, sildās Laima,
Mana mūža licējiņ'

 * (Ūdens pirts  vārdi)

Jaunvārdi, kas no senatnes ārā tīti un arī mūsdienās atrasti...

Trijloks – treji apļi pa saulei pirts ūdens garam krītot uz pirts akmeņiem…

Pērte – pirts slotu kustība virs lāvas ar skārienu lejup uz peramo un atraušanu augšup karstā gaisa uzsildei…

Virmulis – pirmgariņš, kas netraucēts izplēn (izvirmo) pa pirts telpu, lāvu, peramo. ..


Vējlis   - īpaša tvaika (mitruma) stāvoklis, kad pirts karstais gaiss strauji mijas ar vēso gaisu. Parasti vējlodziņa vadītā vēsma, kura tiek novadīta virs peramā, nevis ļauta tai krist lejup zem lāvas. Pamatā izmanto ziemā, kad nepieciešama veldzējoša atslodzes sajūta.

Ziema – tā nu ir mūsu tagaddiena.

Pavasaris (Pa vasarai) – dabiskā atmoda, lietu un visu kustoņu un lidoņu jaunspēka laiks. Pa vasarai jeb uz vasaras pusi.

Pirts gariņš – katras pirts labā gara uzturētājs, Māras viedturis pirtī. Reizēm mēdz pieņemt arī Māras rokas un izskatu.

Sidrabiņa upe tek - pirts pērtes paņēmiens, dziednieciskā pērte. dievišķais piekāriens un enerģijas upe.

DIŽSLOTA - 4 pamatslotas 5 palīgslotiņas sasietas kopslotā, veido no bērza slotiņām. Lietošana parasti tikai vasarā jūnija un jūlija laikā... nereti lieto abu roku tvērienā.

Trijkājis - slotu vēdināšanas balsts, parasti ir 2-3 trijkāji, kuri ir savienoti ar garu kārti. Kārtīs kārtas slotiņas vējošanai. Izmanto arī pirts rituālos- Rasas slotas saulrieta vējošanai un uguns aptecei u.c.

Zirgs - pirts blakus stāvētājs, nereti pirtiņai blakus ganījies. Atvedis un aizvedis pirtnieku, arīdzan peramos.... saules meitas, saules dēli... garīgais un fiziskais spēks kā debess un zemes starpnieks. Sirmais zirgs -  senā patiesība, zints "vaga".

Rasas kumeļš - pērtes un dabas vienotājs, starp pērtēm veic zelta loku sudrabrasas pļavās. 

Bizes slota - īpašā veidā slotiņā veidots vijums - bize, kurš caurvijas visai slotiņai un ar ozollieces zariņu veido cilpu- Gluži kā matu bize. Pats vijums veidots no 3 sējumiem, kas simbolizē pagātni, tagadni un nākotni. Izmanto sarkano, pelēko (sudraba simbolika) un zaļo pavedienu. Slotiņu izmanto atvērtas plaukstas turē un tā seko katrai plaukstas delnas kustībai.

Jumjzariņi un pieguļzariņi - Par jumjzariņiem es dēvēju koku zariņu. kuros ir izteikti 2 vai 3 zari, no kuriem 2 noteikti iet pa labi un pa kreisi...atstājot vidu tukšu. Šādus parasti  ozoliem var atrast un tad slotiņa veidojas spēcīgi kupla un elastīga. Par pieguļošiem zariņiem es dēvēju atsevišķus kāta zariņus , kuri ir mazi vai vidēji. Viņu uzdevums ir nosegt pamatzarus, jumjzarus un veidot gar kāta centra kuplumu....tāpat viens no uzdevumiem ir ieķert tvaiku pērtes kustības brīdī, jo pamatslota ir kustībā- tā elastīga ir tikai ķermeņa skarē vai ieloces vēzienā... proti, zariņš ar lapām vai skujā veic kustību uz āru vai iekšu ietverot karsto tvaiku + sakarsē centru. Protams, rūpīgi veido tās katrai slotai individuāli. Ja slotas veido viendabīgi un neievēro atsevišķas lietas, tad nereti iznāk skaista, bet pirtslietās ar mazāku efektivitāti izmantojama slota.

skaidrojumi:

suģestīvo lingvistiku un verbālo rezonansi-  “neiro” norāda uz to, ka nepieciešams zināt un saprast procesus nervu sistēmā, kas atbild par informācijas saņemšanu, glabāšanu un tālāko izmantošanu; “lingvistiskā” – uz valodas nozīmi cilvēka domāšanas un darbības procesā; bet “programmēšana” stāsta par cilvēka domāšanas un darbības sistēmiskumu, secību. Apziņā glabājas tikai neliela daļa mūsu dzīves gaitā iegūtās informācijas, bet zemapziņā – pilns mūsu dzīves pieraksts. Un var tikai minēt, kā mainītos mūsu dzīve, ja mēs savā zemapziņā vienmēr varētu atrast vajadzīgo informāciju. Labā ziņa – zinātāji apgalvo, ka ar zemapziņu var iemācīties sarunāties… Verbālā rezonanse māca cilvēkus sekot savai runai un apzināties teiktā nozīmi, lai neapdomīgi izmestām frāzēm nerastos negatīvas sekas.



No sarunas ar Guntu Sauli par ^  Labsvakars

-Labsvakars...

-Tu kā no pirts...

                 Man kopš bērnības ir mācīts, ka atnākot no pirts istabā - saka – Labsvakars... tāpēc radās tādas asociācijas. Vairāk gan neko nezinu, bet tā bija. Laikam tālab, ka atnākot no pirts ienāk kā citā dienā un arī telpā un vairs neesi tas, kas bijis pirms tam. Mums jau pat pirtiņas nebija bet tētis tā mācīja, ka pat iznākot no vannas, jāsaka "labsvakars!".... un vēlāk tik pastāstīja, ka tā bijis laukos no pirts nākot namā. Saime viņiem bijusi paliela un pirtiņa visi vienlaikus nevarējuši satilpt: sadalījušies tā, ka pirmie gājuši tie, kas var lielāku karstumu turēt un pēc tam tie, kam paticis rāmāks gars.

sarunas saknes...

Iecavas puse. Zālītes pagasts.... Lībiešu mājas (savādi, ka Zemgales viducī mājas ar tādu nosaukumu:) tēvam uzvārds bija Dombrovskis bet, manuprāt, šī tradīcija nākusi pa viņa mātes dzimtas līniju, no Caunēm, kas arī turpat kaimiņos dzīvojuši. Un arī Lībiešos, tik vieni bija Melnlībieši, otri, Baltlībieši, bet kuri bij kuri, to tagad neatminos. Tēvs bija 1911.gadā dzimis. Neesmu pētījusi. Man tas liekas tik dabiski, domāju, ka tā visi saka;) Jā... man kā tradīciju pētniecei it kā būtu bijis jāaizdomājas, bet tas tiešām likās ļoti parasti....

Gunta Saule

 





Pirts lāde
Atziņas, apraksti par pārbaudītām lietām, mūsu mantojumu.... par tik tuvo, kas bijis tepat blakus.


Latviešu pasaules uzskats nav antropocentrisks kā grieķiem, kurā cilvēks bija nostādīts visas pasaules centrā , dainu latvietis jūtas saistīts ar dabu, viņš ir mazs smilšu grauds lielajā apbrīnojamā pasaulē , kur viss daiļi izkārtots pēc Dieva prāta un kur viņš drīkst kavēties īsu brīdi.

Izrakstīju goda kreklu
Trejādiemi rakstiņiem,
Saulītēm, zvaigznītēm,
Ozoliņa zīlītēm.

  • Pirtī, kad beidz mazgāties, vajaga samest stipru garu, jo pēc tam vēl Māra iet mazgāties.

                                         /J. Cinovskis, Snēpele./

  • Ja ūdens dabū vārīties, tad ar to vairs nevar pirtī mazgāties, citādi dabū niezuli. Ūdens paliek atkal labs, ja viņā iemet bērza ogles.                                          /E. Balode, Nogāle/


  • Ja pirtī peras ar jaunu bērza slotu, tad miesa paliek balta.

                   /M, Šķipsna, Gulbene./

  • Pirti kurināja ar ozola malku, kad bērns puisēns, ar liepas (priedes), kad meitene. Iekšpusē
    apakš (-pie) sliekšņa, pa kuru mātei ar bērniņu pirtī ieejot jākāpj pāri, noliek Jāņu puceņu krustiņu. Slotai jābūt sasietai no visādu koku zariņiem. Kurinātājai atstāj pāri cimdu, bērnam uz lopu laimi. Bērnu perot saka: "Lai tev labi zirgi, labas aitas, lai tev netrūkst sāls, ūdens u. t. p." Dzert pirtī nav jādzer ne mātei, ne bērnam, lai šis neaugtu dzērājs. Lāvu atstāj skaidri rasnomazgātu. Slotu izmazgā, izrisina un izkaisa palāvē, Svētajām meitām ko pērties. Slotas zari stāv palāvē, līdz turpat sapūst. Ja to nedara, Svētās meitas iet pakaļ, metas acīs.
    /Kuplais, Kuldīga./
  • Vakaru priekš bērna kristīšanas vecā māte kurina pirti ar īpašu ziņu un uzmanību. Vispirms viņa aizbāž visus pirts lodziņus un šķirbiņas. Tad izskaita malkas pagales pa pāriem. Pirmai pagalei, ko krāsnī bāž, pieliek klāt, ja bērns puisēns, ozola, ja meitene, liepas zariņu. Bez tam tiklab puisēnam, kā meitenei pieliek pie pirmās malkas vēl pīlāga zaru, lai līdz ar pirmiem dūmiem ietu ārā visi ļaunumi jeb ļaunie
    gari, un bērns ar māti tiktu no tiem pasargāti. Ozola, liepas un pīlāga zari jau iepriekš griežami
    un apgādājami veco Jāņu vakarā. Pirti aizkūrusi, vecā māte iet uz istabu kaut, t.i. upurēt vistu. Vistu noķērusi, tā paklusu noskaita pantiņu:
    Pavaicāju mīļu Māru, ko es kaušu piertīšām,
    Vai aitiņu sprogainīti, vai vistiņu
    cekulīti?
    Ņem vistiņu cekulīti, lai palika
    sprogaitiņa,
    Lai palika sprogaitiņa pādītei
    pušķoties.
  • Arī pirts slota bija ar ziņu pagādājama. Sievas, kas gaidīja uz dzemdēšanu, jau iepriekš nogrieza veco Jāņu vakarā no jauna bērziņa zarus un sasēja slotiņā. Zarus ņēma tikai no viena paša bērza, ne no vairākiem. Slotiņā ielika arī kādu ozola, liepas un pīlāgu zariņu. Šādu slotu tad sasēja ar villānu dziju un uzglabāja līdz tai dienai, kad vajadzēs. Kad bērniņš trīs svētvakarus pērts, tad slotiņu aiznesa uz aitu stalli un tur slotiņu aiznesa uz aitu stalli un tur izkaisīja viņas zarus. Māte, ar bērniņu pirtī nogājusi, nometa kādu naudas gabalu un nopērusies, iziedama atkal atstāja tai vietā, kur mazgājusies, kādu prievītu par ziedu. No pirts istabā atnākusi, bērna māte apdāvināja dažus mājas ļaudis: deva citam cimdus, citam zeķes, citam prievītus.

/A. Rītingers, Lutriņi./



Pirts pastāsti

Ozols auga. Tas bij tāds spēka koks, kas gan ārstēja, gan palīdzēja, ja tik mācēja ar viņu sarunāt. Tur novada kungi kurinājuši uguni pie ozola un ar ozola spēku tad varējuši visus nodomus piepildīt. Vēlākus laikus ārstnieciskā nolūkā savākuši pat rasu no zariem, miza lietota pret ādas kaitēm. Vienreiz kādai mātei bijis ar karstumiem saslimis bērniņš, tad nesusi un kārusi ozolam zaros krekliņu, lai tas pievelkas ar rasu. Tad uzvilkts mugurā, tas karstumu kā ar roku atņēmis. (Teic – Broņa Navickiene, Lietuvas Ķiveļos.)

Aka * sākotne

Veidots ar Mozello - labo mājas lapu ģeneratoru.

 .