... no sendienām.

Par Lielvārdes un Lieljumpravas pagasta Kurzemes daļas īpatnībām un tautas tradīciju dzīvīgumu tajā pagājušā gadsimta 40. gados Pumpurs izsakās: "... šis mazais zemes gabals starp Vidzemi un Kurzemi atradās kā kāda sala jūrā un bija tikumu un ierašu ziņā līdzīgs mazai republikai, kuru iemītnieki diezgan lepojās ar savām savādībām... ap to laiku še vēl pilnā spēkā pastāvēja vecu vecā ticība jeb māņu ticībam, tēvu tēvu tikumi un ierašas. Tur ziedoja vēl mājas dieviem uz vecām krāsņaitām un pie veciem cauriem ozoliem, svētīja veļu naktis, bluķu vakarus, Pērkoņa Krustdienas un daudz citas pagānu ticības dienas. Tur vēl pilnīgi valdīja burvji un labdari, raganas un pūšļotājas. ... Bez tam vēl katram saimniekam un saimniecei bija simts zināšanas un slepenas papriekš izdarīšanas pie visiem mājas darbiem, ko vien iesāka."

1916. gadā L.Endzelīns recenzijā par "Latvju dainām" atzīmē: "Tātad vienā Lielvārdes draudzē uzrakstīts vairāk dziesmu (6126) nekā visā Valmieras apriņķī (5439), un  šai attiecībai atbilst tas apstāklis, ka dialektoloģiskajā ekskursijā Lielvārdē visu teicēju dziesmas pat nepaspēju uzrakstīt, kamēr Valmieras apriņķa piejūras apvidos man tikai ar pūlēm izdevās savākt nedaudz dziesmu." Protams, Endzelīns  te gan kļūdās, jo pie Lielvārdes draudzes piederēja  ne vien Lielvārde, bet arī Lēdmanes un Rembates pagasti. Šai kontekstā vērtējamas arī ziņas par sieviešu apģērba nēsāšanas  tradīciju ilgāku saglabāšanos Lielvārdē. Kādā korespondencē no Lielvārdes 1890. gadā teikts: "Kas gadus 15 atpakaļ apmeklēja  Lielvārdes baznīcu, tam ļoti krita acīs sieviešu krāšņās galvas rotas, sarkanie zīļu vainagi, no kuru spilgtās krāsas atspīdēja visas baznīcas sienas. Arī tautiskās sieviešu seģenes, ""baltās villaines" un "snātenes", tāpat "pelēcīgās sakšas" un sievām raibi jo raibi izrakstītās "mices" bieži vien bija redzamas. Tās uzglābājās daudz ilgāk nekā citos Latvijas vidos.. " ( laikraksts "Tēvija", 1890. 17.janv.)

Pumpurs raksta, ka viņš uz Maltēniem gājis mātei līdzi "ar īpašu prieku". Mīļā māte viņam kā savam mīlulim dažreiz izrādījusi dažādus priekšmetus, kuras viņa lietojusi pie apvārdošanas un riebšanas, "... lai gan citādi viņa šīs mantas nemēdza rādīt". ( Riebšana - viens no buršanas veidiem tautas dziedniecībā, aizskarot vainu ar "riebuli"- kādu priekšmetu, kam piedēvēja maģiskas dzidinošas īpašības. Viņas stāsti bija ar daudz teikām un parunām.

Andrejs Pumpurs, J.Rudzītis,1991

Lielvārde ir kā „dzīva” mūsu zemes vēstures grāmata, tās senākās lapaspuses šķiramas Dievukalnā un Lielvārdes pilskalnā, bet jaunākās – A. Pumpura, mūsu tautas eposa „Lāčplēsis” autora, muzejā. Vēl vairāk – dažas no šīm lapaspusēm ir ne tikai izlasāmas, bet arī reāli izjūtamas, jo jebkurš uz brīdi var kļūt par tālaika liecinieku, piemēram, apmeklējot 12. gs. senlatviešu koka pili. Arheoloģiskie izrakumi Dievnamā liecina, ka pirms trijiem tūkstošiem gadu šeit apmetušies balti. 7. – 9. gs. pie Daugavas jau dzīvoja lībiešu ciltis. Ir dažādi minējumi par Lielvārdes nosaukuma izcelsmi. Dzejnieks Auseklis to sauca par vietu, kas „būs lielu vārdu nesusi”. Visticamāk, ka vārds radies no skandināvu nosaukuma warde, kas nozīmē „piestātne”, „krāvuma” vai „krauja” ar signālugunskuru. Nosaukums Leenewarde pirmo reizi minēts Indriķa hronikā par 1201.g., un vācieši to lietoja līdz 20.gs.

Stāvajā Daugavas krastā Rīgas bīskaps uzcēla akmens pili, kas pirmo reizi minēta 1229.g., ar nocietinājuma valni. Pils drupas apskatāmas arī šodien. Zviedru valdīšanas laikā (1629. – 1705.g.) Lielvārdē nodibināja draudzes skolu latviešu bērniem. Pēc Lielā mēra epidēmijas 1710.g. Lielvārdē bija palikuši dzīvi ap 30% iedzīvotāju. Latviešu atmodas laikā 19. gs. otrajā pusē Lielvārdē ierosmi savai dzejai guva Andrejs Pumpurs (1841 – 1902) un Auseklis (1850 – 1879). 1861.g. pēc dzelzceļa līnijas Rīga – Dvinska (Daugavpils) un Rembates stacijas atklāšanas sāja strauji attīstīties Rembate, kas tagad ir Lielvārdes daļa. 1. pasaules kara laikā, kad Daugava gandrīz trīs gadus bija frontes līnija, Lielvārde tika pilnīgi nopostīta. 1915. – 1917. g. Saspridzināja visas muižu ēkas un 1747.g. celto baznīcu. Sešus kilometrus no Daugavas vairs nebija palicis nevienas celtnes ar jumtu.

Pie Zveņģupītes ietekas Daugavā, tautā saukta par Kapu līcīti, apmēram 150 m no Rīgas–Daugavpils šosejas atrodas Kačas kalns. Leģenda vēsta par notikumu 17. gs., kad sārtā sadedzināta kāda par raganu atzīta Lielvārdes meitene Katrīna. Saglabājušies vecie nosaukumi – Rātskalns, uz kura atradušies soģi, un Kačas kalns – soda vieta. Pašlaik abi kalni ir nolīdzināti. 1991. g. atklāja Jura Zihmaņa piemiņas zīmi Katrīnai – akmenī cirsts meitenes tēls, kas klusi raugās debesīs.