SKATĪJUMS
INGRĪDA KAŽE
ir ārste, kurai ārpus darbalaika ir daudz un dažādu nodarbošanos. Viņa ir
aktīva kora dziedātāja, kurai tuvas latviskās tradīcijas. Piedalījusies tautas
tērpu skatēs, ir piecu Latvijas novadu tautas tērpu īpašniece.
Līga
Vilčinska (raksta autore)
Mēs esam tikai divas reliktas tautas, kas saglabājušās visā Eiropā kā
arhetipiski vecākās tautas pasaulē -- latvieši un lietuvieši.
Daļa no
tautas. Personīgais tautas tērps ir laba motivācija, lai celtu pašapziņu, jo
tas ir individuāls. Tie tautas tērpi, kas pieder kolektīviem, visi ir vienādi.
Turklāt dejotājiem mazliet pārveidoti, lai vieglāk dancot. Bet savs --
individuālais tautas tērps -- tā ir liela vērtība. Tas ceļ valkātāja pašapziņu,
ir inteliģents! Es esmu daudzās zemēs bijusi un salīdzinājusi tērpus. Tie ir
krāšņi, bet viņiem uzsvars ir uz krāsām, uz spilgtumu, apliecinot fizisko
esamību. Mūsu tērpi satur kaut ko no netveramā, garīgā. Pirmkārt, tie ir
ģenētiskie raksti. Un nav tikai greznumam, tie ir ar sakrālu nozīmi, nevis
vienkārši ornamenti, bet izkārtojums rakstā. Un kāpēc tiem jābūt tieši tajās
vietās tērpā, nevis citur?
-Esi
to pētījusi?
-Es
vienkārši līdz tam nonācu. Man to palīdzēja izprast zintnieki. Tas bija ļoti
sen. Viņi man deva impulsu un skaidrojumu. Man tas toreiz likās kaut kas
bezgala interesants -- jauna pasaule. Piemēram, mums ir divdaļīgi tērpi --
„augša” un „apakša” atsevišķi. Daudzām tautām ir gari virstērpi. Mums tikai
senatnē krekli bijuši gari, vienlaicīgi arī apakšsvārki, jo vilnas brunči ir
parupji. Bet arī tad vizuāli tērps bija divdaļīgs -- „augša” un „apakša”. Tas
ir princips. Augšdaļu rotā savādāk, jo, ja cilvēku salīdzina ar koku, tad kājas
ir kā saknes, ķermenis kā stumbrs, rokas, galva -- kā zari. Tāpat cilvēku var
identificēt ar Visumu. Cilvēks un Visums. Visuma daļa attiecas uz tērpa
augšdaļu un arī uz ķermeņa augšdaļu. Zeme, pazeme ir apakšdaļa -- no
jostasvietas uz leju. Josta ir robeža, nevis tikai priekšmets, kas satur
brunčus, domāta -- lai atdalītu abas daļas. Josta vienmēr ir rotāta. Un ir tā
daļa, kas cilvēkam nolemta. Mūsu tautas tērpos rotāta tikai augšdaļa. Mēs
nerotājam potītes, neliekam pīrsingu, nav gurnu daļas rotājumu. Mums nav
rotājumu zem jostas vietas. Mēs rotājam augšējo – garīgo. Tātad uzsveram šo
daļu.
-Josta
ir centrs?
-Josta ir
šodiena, centrs. No jostas uz leju -- pagātne, uz augšu -- nākotne. Arī pēc
cilvēka ķermeņa formas var spriest par viņa pagātni un viņa nākotnes iespējām.
Kuriem masīva ķermeņa apakšdaļa -- lieli gurni, liels dibens, masīvas kājas --
ir piezemētāki, praktiski. Tā ir pagātne. Tautas tērpā tāpēc svārki ir no
rupjāka auduma nekā krekls, kas ir augšdaļā, jo arī enerģijas cilvēkā sadalās
atbilstoši šīm vietām. Es nepabeidzu par jostu. Josta ir tagadne, cilvēka
pašreizējā bagātīgi izrakstītā dzīve. Brunču, bikšu daļa ir kā pagātne, krekla
daļa ir nākotne, garīgā pasaule, jo cilvēkā enerģētiskie līmeņi, lūk, tieši
tāpat izkārtojas mugurkaulāja priekšpusē. Austrumnieki sen to zina, bet mūsu
tradīcijas stiprā daļa nav pārzināt šīs enerģētiskās sistēmas, tomēr tautas
tērpā, ja tā ieskatās, var redzēt, ka senčiem bijušas zināšanas arī par to. Vai
tās ir intuitīvas vai speciālas zināšanas, kas varēja būt pieejamas ierobežotam
cilvēku skaitam? Tomēr tādi zinātāji bijuši. Enerģētiskās lūkas ir izveidotas
tā, lai katra pildītu savas funkcijas un būtu ar atbilstošām vibrācijām. Visrupjākās
vibrācijas ir apakšējā daļā. Katrā nākamajā lūkā --arvien smalkākas, līdz
beidzot kroņa lūkā-vissmalkākās. Kas notiek ar kroņa lūku? Tai pat nosaukums ir
zīmīgs un to mēs rotājam ar vainagu. Vainags. To liek galvā, lai cilvēkā rotātu
garīgo pasauli, augstāko daļu, tāpēc saka „kronis visam”-- visam, kas pakārtots
zem tā. Vainagi un kroņi svētkos ir likti tieši ar domu: mēs izrotājam to
augstāko punktu savā ķermenī. Citi rotājumi arī ir ķermeņa augšējā daļā un uz
rokām. Senatnē sievietēm bija gredzeni uz katra pirksta. Protams, ne jau
ikdienā, tikai godos. Arī apbedījumos to var redzēt, jo mūža pēdējos godos
cilvēku tērpa goda drānās.
-Atceros
-- filmā „Pūt, vējiņi” Zanes rotas svērušas 4,5--5 kg. Aktrisei vajadzēja lielu
spēku, lai tās turētu ar staltu stāju.
-Tādas
masīvas rotas nēsāja līdz 9.--11. gadsimtam, kad ciltis bija brīvas, kad
cilvēkiem piederēja metāla sakausējumi, ko ieguva tirgojoties. Pēc tam
laupītāju ciltis nāca un atņēma gan sudrabu, gan varu. Mainījās rotājumu veidi,
pārgāja uz izšuvumiem. Tās smagās rotas bija ko nest, jo senatnē cilvēki bija
mazāka auguma, vienīgi fiziski attīstītāki, atbilstoši citādam dzīves veidam.
Katrā ziņā tās bija karaliskas rotas, vergu tautām tādas nevarēja būt.
Karaliskas rotas karaliskiem cilvēkiem.
-Tu
esi pētījusi rakstus?
-Tērpā
raksti, cik esmu ievērojusi, ir ne vien atbilstoši rotātāja skaistuma izjūtai,
bet vairāk ar aizsardzības un vēlējuma nozīmi. Tērps pats par sevi, bez
rakstiem, principā ir ķermeņa aizsargs pret temperatūras svārstībām,
ievainojumiem, bet raksti runāja ar un par tērpa valkātāju. Ko tad izrakstīja?
Plecu daļu (rokas bija ļoti saudzējamas, kas tad būtu cilvēks bez rokām?),
katrā pirkstā pa gredzenam. Karavīru aproces ar zīmēm, kas aizsargāja roku pret
šķēpu un zobenu.
Es saviem
lindrakiem,
Sudrabiņa
vīles šuvu,
Akmeņota
tautu sēta,
Pāri gāju
mirdzēdama.
Tas nozīmē,
ka tajā sētā, kur ieiet sieviete, ne vienmēr ir labvēlīga attieksme pret
ienācēju, līdz ar to, darinādama savu tērpu, viņa ieliek tajā aizsardzību. Tur
ir reizē raksts, aizsardzība, lūgums pēc aizsardzības.
- Prievītē
mezgls. Tas ir noslēgts aplis, aizsiets ar mezglu.
- Arī
jostai. Josta maģiski aizsargā Saules pinumu cilvēka ķermenī un arī norāda uz
pašdisciplīnas nepieciešamību:
Trim kārtām
jostu aužu,
Apkārt savu
augumiņu...
Tagad mēs
maz domājam, cik svarīgas ir rokas! Kad kaut kas notiek ar rokām, tikai tad
jūtam, cik tās nozīmīgas! Aproce bija rotāta, arī plecu daļa, gar kaklu svarīgi
rotājumi, lai lūka būtu aizsargāta pret nelabvēlīgu enerģētisku iedarbību. Tie,
kas prot nodarboties ar sliktām lietām, melnām maģijām, iedarbojas uz cilvēku
caur enerģiju lūkām, tāpēc aizsardzībai agrāk bija ļoti liela nozīme. Gan
cilvēku pašu aizsargāja, gan mājokli, gan lopiņus. Jaunu mājokli aizsargāja
cērtot pakšos slīpo krustu.
-Dievkociņu
stādīja pie mājas.
-Lietuvēna
krustu vilka, dažādas citas maģiskās zīmes, jo cilvēks senatnē bija atkarīgāks
no dažādiem apstākļiem.
-Tu
esi ārste, vai neesi papētījusi par vara rotaslietu iedarbību uz ķermeņa
veselību? Zinu, ka vara monētiņas liek uz slimām vietām, tās dziedina cilvēku.
-Man vienmēr
bijis jāstrādā zāļu medicīnā. Tā Eiropā ir tradicionāla un balstās uz to, kas
pierādīts klīniskajā medicīnā. Austrumu medicīna ir citādāka, jo balstās uz
cilvēka kā veseluma fizioloģijas pārzināšanu, enerģiju plūsmām. Cik esmu
ievērojusi, tad arī metālus cilvēkam vajag piemērot individuāli, nosakot, kas
katram noderīgs.
-To
jautājot, domāju, ka varbūt senčiem rotaslietām bija vairākas nozīmes -- gan
aizsardzība, gan ārstēšana.
-Droši vien.
Kādi metāli mūsu rotās bija: misiņš, sudrabs, dažādi vara sakausējumi. Mums nav
bijis zelta, bet tas dainās bieži ir minēts kā enerģijas veids. Sudraba un
zelta enerģijas. Tur, kur ir runa par zelta un sudraba apmaiņu, tur ir runa par
šo enerģiju saspēli. Sudraba enerģija ir sievišķā -- Mēness, zelta enerģija --
vīrišķā, Saule. Šī enerģiju saspēle ir daudzās dainās kā precību dziesmas:
Nāc pie
manis, tautu meita,
Mainīsim
gredzeniem,
Man bij
zelta, tev -- sudraba
Pati nāci
piedevām.
-Sievišķā
un vīrišķā.
-Metīsim
kauliņus kopā, apmainīsimies ar enerģijām.
-Tad
sanāks viens vesels.
-Tas ir
papildinoši. Viss pasaulē notiek ar apmaiņu, tāpēc ir ziedotas prievītes,
dzīpariņi, jo tas ir cilvēka roku darbs. Ja to ziedo, tā ir atdošana, viena
desmitā daļa katram ir jāatdod, vienalga kādā veidā. Tā ir enerģija apmaiņai.
Mēs taču gotiņai arī dodam sieniņu, jumtu virs galvas, lai viņa mums apmaiņai
dotu pieniņu. Tā viss notiek uz apmaiņas principa. Vīrišķais ar sievišķo ir
mūžīgā saspēlē. Kulminācija tai -- Jāņi, bet pamatdoma ir ļoti brīva: Visuma un
Zemes kāzas, visās izpausmēs. Arī cilvēks izspēlē to pašu mistēriju un tur nekā
piedauzīga nav.
-Tie,
kas to saprot, atmet citu sapratni, atmet lieko.
-Svētīgi
vienai aiziet pļavā, bez cita cilvēka blakus, lai nenovirza uzmanību, lai var
koncentrēties uz sevi, pabūt, pasēdēt kādu stundiņu vienatnē. Tie ir tik
svētīgi mirkļi, skaistākie mirkļi dzīvē! Tie nav ne ar ko salīdzināmi. Un
tautas tērps ir lielisks veids kā sagatavoties svētkiem. Mierīgā garā izplānot
to dienu, saposties, uzlikt savu nopīto vainagu... Kad esi saģērbies, sākas
svētki. Gatavošanās ir ļoti būtiska. Ja nav gatavošanās, nav svētku sajūtas.
Nevar to sajūtu uzreiz dabūt, tā ir apzināti jāveido.
-Tev
pašai ir kāds tautas tērps?
-Man to ir
pieci.
-O!
-Visi
lietoti un lietojami. Es sāku ar Lielvārdes tērpu, jo dažas daļas bija no
mammas tērpa palikušas. Uztaisīju visu. Tad sāku domāt, ka manas saknes ir no
dažādiem novadiem, kurš ir priviliģējošāks? Satecējušas tautas no visādām
pusēm, jāuztaisa ir katra novada tērps, tāds, kas ir ar visbūtiskākajām pazīmēm
no katra. Kurzemi pārstāv tāds tērps, Zemgali -- citāds, Abrenes tērpu principā
vajadzēja uztaisīt visu, pārējie -- tāpat izauga. Tad ir arī Siguldas
tērps.
-Tu
tērpus velc pēc noskaņām?
-Kad biju ar
„Skandiniekiem” Kurzemē, tur nevarēju uzvilkt citu tērpu, vien Kurzemes. Vide,
vieta to nosaka. Enerģētiskās sajūtas. Tas tāpat kā uz balli neaiziesi džinsos.
Jābūt piemērotībai tai vietai. Lielo, smago Kuldīgas tērpu ar divām villainēm,
smagiem piekariņiem, tumši zilu villaini neuzvilksi Latgalē, tas neder. Un
otrādi. Latgalē nav iedomājams smagais Kuldīgas tērps, tur neder smagas
struktūras. Katrā cilvēkā ir abas enerģijas, var būt runa tikai par
proporcijām. Kurzemnieces ir vīrišķīgākas, ar lielāku pašapziņu. Tas atspoguļojas
arī tērpā, Dziesmu svētku gājienā to var labi redzēt. Es vienmēr to gājienu no
sākuma līdz beigām skatos, kaut knapi turos kājās. Tad jūt -- nāk kurzemnieki!
Kurzemnieku enerģētika savādāka, ar labu pašapziņu, viņi ir neatkarīgi.
„Kurzemīte, dievzemīte, brīvas tautas auklētāja”. No viņiem staro šī enerģija.
Kad nāk latgalieši, tur pilnīgi kaut kas cits. Rindas nav strukturētas, iet
brīvi -- kā nu kurš, mazie pa vidu, tādi – liriskāki. Enerģijas plūstošākas,
maigākas, jo ļaudis sirsnīgāki. Bet viņiem trūkst stipruma, pašapziņas.
Vidzemnieki nāk ar savu inteliģenci un smalkumu.
Mazajā
Latvijā ir dažādas enerģētikas. Kurzemnieces vairāk izvēlas košas krāsas.
Vidzemes pļavās vairāk ziedošu puķu. Kurzemē mazāk, pat vainagu reizēm nav no
kā īsti nopīt. Viņi varēja nokrāsot spilgtākas krāsas, jo ieguva tās
tirdzniecības ceļā. Vidzemes pļavas ziedīgākas, daudz puķu tur, daba krāšņāka,
līdz ar to tērpu negribas tik ļoti izcelt. Tur valda pasteļtoņi, ar dabiskiem
materiāliem nokrāsoti. Melnā ir ienākusi pēdējos gadsimtos. Pirms tam bija
pelēkā, baltas vilnas, gaišāk vai tumšāk pelēkas drānas. Alsungas vīriem melni
tērpi kā skursteņslauķiem mākslīgi ieviesti. Alsungas muižkungs gribēja, lai
viņa muižas ļaudis staigā tādā melnā ģērbā. Pats izdomāja viņu tērpu skices.
Tos ieviesa un tie kļuva par tautas tērpu. Mūsu tautas tērpos ir daudz
asimilētu svešu ideju. Sevišķi Kurzemē. Sēlijā ir vismazāk pārveidoti tērpi.
Piemēram, Krustpils. Seno lībiešu un latgaļu tērpus ir grūti atšķirt, tie ir ļoti
līdzīgi. Nīcas, Bārtas kreklu masīvie izšuvumi ir arī ukraiņiem. Raksti --
viens pret vienu. Sievām lakatu sējums ap galvu un augšā sasiets pušķīšos
saucās poļu sējums. Dīvainā kārtā mums ir arī bijušas vīriešiem
īsbikses. Dundagā. Dundagas tērpiem adītās zeķes vai bikses ir ielaistas zeķē
iekšā. Protams, tagad izzudušas. Tāpat kā sievu garās bikses Vecpiebalgas pusē.
Brunči bijuši īsi, zem ceļa svītraini un pārējā daļā tumši zilas vilnas bikses,
diezgan paplatas. Ar laiku brunči pagarinājās un bikses izzuda.
-Esmu
lasījusi -- Kurzemē bijusi tradīcija, ka velk garākus brunčus, tad īsākus un pa
virsu vēl īsākus.
-Uzskatīja,
ka sievai jābūt kā siena kaudzei. Jo brangāka līgava, jo spējīgāka radīt
pēcnācējus. Tās ar īsām kājām, kuplām miesām skaitījās raženas līgavas.
Vairākas zeķes savilka un brunčus vienu virs otra arī, lai izskatītos resnāka.
Tad meitu sēdināja zirgā un veda precībās. Jo dižāka bija, jo labāka, tātad --
auglīgāka.
-Ir
arī pāri galvai liekamie brunči.
-Lībiešiem
bijuši brunči, ko varēja valkāt visādi. Apmeta ap kaklu. Bija uz leju tā kā
tunika, tikai bez piedurknēm. Taisni gabali, sānos šķēlums, lai var brīvi
staigāt. Ļoti atšķirīgi no tagadējiem tērpiem. Tādi, kādus tagad velkam, ir
kopš 18. gadsimta.
-Tautas
tērpu neatņemama sastāvdaļa ir cimdi. Cik zinu, meitām bijis jāada no desmit
gadu vecuma un neviens cimdu pāris nedrīkstējis atkārtoties.
-Jā. Tas
izpaudās arī mūsu tautas mūzikā. Es tam tā nebiju pievērsusi uzmanību. Kad
dzied tautas dziesmu, to nekad nedzied glīti pa pantiņiem, no sākuma līdz
beigām. Vienalga, kaut kur kādā brīdī būs izlēciens vai viens paņems citu noti
nobeigumā vai pēdējā frāzē kaut ko pārveidos. Tas ir brīnišķīgs fenomens, kas
liecina par radošumu. Tā nav tiražēšana, štancēšana, kaut kā pavairošana. Mums
nekad tā nav. Kaut vai nieciņš, bet ir pamainīts. Tāpat tautas muzikanti spēlē.
Vienmēr kaut ko pamainīs, nekad neatkārtos tādu pašu skaņdarbu, pēkšņu
asimetriju piemetīs. Vācieši godīgi nodziedās visus pantiņus vienādi, viņi ir
kā cilvēks kvadrāts. Mums būs improvizācija un to veiks ar baudu. Rokdarbos
tieši tāpat. Noskatījās jau tos rakstus, bet izpildījums nebija vienāds, tas
nemaz nevar būt vienāds, jo katram savs rokraksts, adījuma veids, materiāls,
krāsu izjūta atšķirīga. Latvietis, pārdodot audumu, nomērīs, uzmetīs vēl pa
virsu vīles tiesai. Tāpat kā ogas iesver, uzmet vēl kādu pa virsu. Tas ir
domāšanas veids, tas darbojas automātiski. Viņam neviens to nav teicis, ka tā
vajag darīt. Viņš dod uz priekšu -- kā sēklu, lai vienmēr būtu.
-Dod
dieviņi otram dot...
-Lai man ir
labi, lai tev ir labi. Tāds ir princips.
-Varbūt
tas latvietis iekšēji zina, ka tā ir enerģijas apmaiņa?
-Jā. Nebūs
bagāts kā Amerikā, bet viņam pietiks.
-Dod,
Dieviņ, dienišķo maizi... nevis krājumus mēnesim. Reliģijai ir savs sliktums un
savs labums, bet baušļi nenoliedzami darbojas.
-Ir būtiskas
atšķirības dievturu un kristiešu izpratnē par cilvēka dzīvošanu šajā pasaulē.
Piemēram, latviskajā tradīcijā un domāšanā nabadzības nav. Nabadzība nav nekas
labs, jo principā, ja cilvēks kustas un kaut ko dara, viņam ir jābūt
pārtikušam, viņam vienmēr kaut kas ir. Nav mums ubagošanas kā tādas! Ja fiziski
esi spējīgs kaut ko darīt vai ja esi slinks, tad tas ir domāšanas veids.
Kristietība to akceptē, jebkura reliģija ir opijs tautai.
-Lai
pakļautu tautu.
-Lai cilvēks
vieglāk panestu savu nožēlojamo stāvokli un samierinātos ar to. Tas nav
patiesi. Brīvs cilvēks dara tik, cik pats var. Viņam ir ko dot apmaiņai. Kā
šodien sakām: “Viņš normāli funkcionē.” Ir pārticis, bet nav lieka balasta.
Viss, kas nepieciešams, viņam ir. Kurzemē staigāšana un aizņemšanās no kaimiņa
bija negods. Kurzemnieks ir lepns. Lepns caur savu varēšanu. Tur neiet pēc
sērkociņiem. Tā būtu kauna lieta.
-Ja
nav, tad iztiec!
-Iztiec, ja
esi slinks vai neapķērīgs, bet neiesi lūgties pie otra. Tev pašam jābūt
pašpietiekamam, tev jābūt visiem resursiem! Turpretī Latgalē, kur dzīve sādžās,
tur aizņemšanās ir dabiska lieta. Ieskries, parunāsies, viņiem vajag būt kopā
vēl ar kādu, tad jūtās stiprāki. Tā ir tā atšķirība. Tāpēc tā nabadzības
sludināšana nav nekas labs. Pieticība ir kaut kas cits. Esi pieticīgs, tērē
tik, cik nepieciešams. Tur ir tā lieta, ka ikkatram cilvēkam ir jāatdod tā
desmitā daļa no sevis, saviem ienākumiem. Ja atdod tikai naudā, baznīcas labā,
cilvēks, domā, ka viņam nekas vairāk nav jādod, bet ir jādalās ar savu
pieredzi, padomu, kaut vai informāciju.
-Tā,
kā tu pašreiz dalies ar informāciju.
-Man tas ir
pienākums un tas nāks atpakaļ. Tāpēc sīkstuļiem nekā lāga nav, jo viņi tikai
ņem. Tas pats ar tiem kredītiem. Tu nevari ņemt no savas nākotnes, tu neko vēl
neesi devis, bet jau gribi saņemt. Un daudz. Tās likumsakarības ir garīgajā
pasaulē. Tās strādā. Jaunieši tagad ir tik prasīgi, nekad iepriekš ar neko tādu
neesmu sastapusies. Man vajag! Egoisms. Es, medicīnā strādājot, esmu labāk
izpratusi cilvēku. Tas bija viens no maniem uzdevumiem. Kad izzini fizisko
līmeni, tad var domāt par citiem līmeņiem. Kas patiesībā ir cilvēks, to pilnīgi
līdz galam nekad neuzzināsim, tikai to, ka tas nesastāv tikai no fiziskā
ķermeņa. Atgriežoties pie tautas tērpa, tas ir gan apģērbs, gan goda ģērbs un
tam ir ne tikai fiziska nozīme, bet arī garīga -- pašapziņas celšana, savas
identitātes izrādīšana. Arī Dziesmu svētku laikā viens otram signalizē, ka mēs
esam, ka esam lepni. Mainās cilvēka stāja. Kāpēc sievietēm ir brunči, bet
vīriešiem bikses? To nosaka ķermeņa enerģētika. Sievietes ķermenis uz apakšu ir
atvērts, vīrietim uz leju ir slēgts, bet ir atvērts uz augšu. Bikses noslēdz apakšējo
daļu. Vīrieši velk bikses, jo tas ir saskaņā ar vīrišķo enerģētiku. Sievietei
ir jābūt atvērtai, ar kupliem brunčiem uz apakšu, jo sievietes ķermeni uzlādē
apakšējā daļa, viļņveida kustība, viņa saņem enerģiju no zemes. Ejot tautas
tērpā ir brīva gaita, nenogurst, var noiet lielu attālumu.
-Varbūt
tāpēc, ka svārki veido arī apli?
-Varbūt arī
tāpēc, bet vairāk viļņošanās pēc. Vēl mums ir raksturīgas villaines. Es pat
nevaru nosaukt nevienu tautu, kam vēl ir tādas villaines. Ir tunikas, bet
villaines nav. Lietuviešiem bija, bet izzudušas. Tā ir mūsu īpatnība. Vērtīga
atšķirība. Kad sieviete apliek garo villaini, tai noteikti jānosedz roku gali,
tagad viņa izskatās pēc piramīdas. Piramīdai gala nav, tas ir nošķelts, galā ir
galva, tā augstākā daļa. Piramīdas forma. Varbūt tur ir kaut kāds sakars, kāpēc
tās sagšas liek, varbūt enerģētiski tas cilvēku kaut kā savādāk strukturē.
-Trijstūris
ir Dieva simbols. Sieviete pilnīgi tam atbilst ar saviem brunčiem. Vīrietim
vajadzētu būt otrādi vērstam.
-Viņam arī ir
otrādi -- uz leju. Enerģētika no zelta un sudraba veido vienu veselumu. Mūsu
puzurā ir gan viena, gan otra enerģētika. Šīs enerģētikas tikai kopsummā,
savstarpējimijiedarbojoties, ir viens vesels.
-Man
šķiet, ka arī vainadziņi ir apaļi, nevis kantaini.
-Vispār ir.
Apes pusē, Kurzemes dienvidos. Dažādi izteiksmes veidi. Inkiem Saule ir
kantaina. Austajos rakstos Saules zīme arī kantaina. Kantainam un apaļam nav
liela starpība. Ja izlīdzina stūrus, paliek aplis. Kāpēc tie kantainie ir
pazuduši, tā arī ir īpatnība, ko vajadzētu papētīt, restaurēt. Ieteikšu
biedrībai. Asumiņu tērpos nav, bet ir 45 grādu slīpais leņķis -- dzīvības
leņķis, kustība. Austras kokam arī ir tāds. Aužot nemaz nevar citādāk izaust,
to tehnika nosaka, rūtiņas. Šujot arī skaita diegus, tāpat sanāk rūtiņās.
Slīpie virzieni ir pāri. Jā, tās villaines mums ir raksturīgas, tā ir tāda
iezīme.
-Villaines,
lai būtu silti?
-Siltumam,
protams, bet kāpēc nav lakats? Tas radās vēlāk. To sēja, aizspraužot aiz
brunčiem, vai sasēja uz mugurpuses. Godos vilka villaines. Par villainēm,
sagšām ir daudz dainu, tās ir dvēselītes simbols dainās. „Dārga mana
dvēselīte”. Arī tajā dziesmā „Pie Dieviņa gari galdi”.
Tur sēž pati
mīļā Māra
Villainītes
rakstīdama
Izrotāja,
saskaitīja
Atdod Dievam
rociņā.
Villaines ir
dvēselītes. Tās nav fiziskās villainītes.
-Villaine.
Sirds. Es apsedzu savu sirds čakru.
-Villaine
ietver dvēselīti. Villaines sakta ir uz ceturtās lūkas jeb uz sirds čakras. Arī
saktas ir pakārtotas enerģētiskajiem līmeņiem. Rupjākās ir apakšā, smalkākās
augšā. Pie kakla pirmā saktiņa vienmēr ir mazākā saktiņa, uz krūtīm lielāka.
Var arī vienādas spraust vai arī mazākas un tad lielākas. Villaines saktas ir
vislielākās, pa visu priekšu. Kronis visam ir Kurzemes dižsaktas -- lielas,
smagas. Mēs esam zaļā tauta. Ne tāpēc, ka mēs zaļi domātu, ne tāpēc, ka mums
zāles un zaļuma daudz, bet tāpēc, ka mēs esam sirds lūkas cilvēki. Sirds
cilvēki.
